'Dzīvnieku brīvība': Nežēlība, parādi un piesārņojums – Latvijas zvēraudzētavu skaudrā ainava  (100)

Zvēraudzēšanas rūpalam neierastās "atvērto durvju" dienas "Grobiņa" tolaik sarīkoja kā atbildi organizācijas "Dzīvnieku brīvība" dokumentētajām liecībām par apstākļiem ūdeļu fermās, kas laikaposmā no 2013. gada vairākkārt nonāca plašaziņas mediju lokā.

Foto un video materiālos iemūžinātās liecības vēstīja par barbariskiem apstākļiem, kādos tiek turēti dzīvnieki Medijos nonākušie attēli bija grafiski – tajos bija redzami dzīvnieki ar neapkoptām, vaļējām brūcēm, krātiņos pamesti ūdeļu līķi un netīrība. Šaurībā turētie un kažoku iegūšanai pavairotie dzīvnieki šajos nožēlojamajos apstākļos aizvada visu dzīvi. Neapšaubāmi, šīs liecības bija tālu no tā, kā zvēraudzētāji vēlētos savu rūpalu redzam atspoguļotu publiskajā telpā. Taču dzīvnieku turēšana nežēlīgos (proti, no to dabiskās vides tālos) apstākļos nebija "Grobiņas" vienīgā saķeršanās ar sabiedrisko domu. Kā izrādījās, zvēraudzētava Plocē tika uzcelta bez publiskās apspriešanas un pārkāpjot Būvniecības likumu.

Četrus gadus vēlāk, pēc "atvērto durvju dienām", 2019. gada beigās "Grobiņa" iesniedza maksātnespējas pieteikumu, bet šāgada sākumā izskanēja ziņas par uzņēmuma mantas izpārdošanu izsolē, un vairāk nekā 160 000 ūdeļu nogalināšanu.

Konkrētā zvēraudzētava savā pastāvēšanas laikā tika vairākkārt pieķerta noteikumu pārkāpumos dažādās jomās, piemēram, izvadot neattīrītus notekūdeņus, tādējādi bīstami piesārņojot vidi. Vietējie iedzīvotāji teju katru gadu sūdzas medijosne vien par jau iepriekš minēto – smakām un mušām –, bet arīdzan par izbēgušām ūdelēm, kas uzbrūk mājputniem, kā arī apdraud savvaļas faunas dabīgo līdzsvaru. Gluži vai paradoksāli – neskatoties uz vietējo iebildumiem pret zvēraudzētavas celšanu un neizvērtējot tās potenciāli negatīvo ieteikmi, "Grobiņas" projektā tika ieguldīts Eiropas Savienības līdzfinansējums 1,5 miljona eiro apmērā; šobrīd akciju sabiedrībai pēc "Lursoft" pieejamiem datiem ir gandrīz miljonu eiro liels nodokļu parāds.

Vai tiešām "bizness ir bizness", kā raidījumam "Nekā personīga" 2018. gadā ciniski sacīja tālaika zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, reaģējot uz "Dzīvnieku brīvības" aktīvistes fotogrāfijās un video fiksētajiem pārkāpumiem un katastrofālajiem apstākļiem, kādos "Grobiņā" tiek turēti dzīvnieki? Dūklavs tolaik bija Dzīvnieku aizsardzības un labturības konsultatīvās padomes priekšsēdētājs – tieši šai padomei tolaik tāpat kā tagad ir uzticēta dzīvnieku labturības ievērošanas pārraudzība. Viņš aizbildinājās, ka "Grobiņas" ekonomiskajos rādītājos nav iedziļinājies, ja bizness būšot nerentabls, gan jau uzņēmums pats to pārtrauks.

Drauds dabai

"Grobiņa" ir izputējusi, taču par spīti parādiem un lērumam konstatēto nepilnību (piemēram, piesārņotu notekūdeņu novadīšanu vidē) gan Plocē, gan Dubeņos zvēraudzēšana turpinās – tam ir piesaistīti apakšuzņēmēji, kuru mērķis esot "izpirkt aktīvus un pārdot zvēraudzētavu tālāk". Kā vēsta publikācija šāgada 1. oktobra izdevumā "Kurzemes vārds", tagad Ploces zvēraudzēšanas fermā saimnieko cits uzņēmums – SIA "CR7". Saskaņā ar Lauksaimniecības Datu centra sniegto informāciju, abās audzētavās vasaras vidū atradās gandrīz 150 tūkstoši ūdeļu.

Savukārt "Grobiņa" savā darbības laikā infrastruktūrā vairāku gadu laikā tā arī nav novērsuši konstatētās nepilnības un likuma normu pārkāpumus. Kā vēstīja "Kurzemes vārds": "Beidzamo pārbaudi Ploces fermā VVD [Valsts Vides dienests] veicis 24. jūlijā. Tika konstatēti ūdens resursu lietošanas atļaujas nosacījumu pārkāpumi, kā arī normatīvo aktu neievērošana attiecībā uz piesārņojošo vielu emisiju". Zvēraudzētavas tuvums aizvien turpina negatīvi ietekmēt netālo iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Savukārt zvēraudzētavu ilgtermiņa ietekmi uz dabu izjūt arī tālāk par tuvāko apkaimi. Piemēram, Papes dabas parka projektu vadītājs un reindžeris Ints Mednis sarunā izdevumam "Kurzemnieks" min, ka amerikas ūdeles (Latvijā invazīva suga, pārsvarā dabā nonākusi, dzīvniekiem izmūkot no zvēraudzētavām) ir nopietns drauds parka teritorijā ligzdojošajiem putniem. Floras un faunas daudzveidības atjaunošana, kā dēļ tika uzsākta palieņu atjaunošana, ievedot savvaļas zirgu un taurgovju šķirnes, ir viena no Papes parka galvenajiem darbības mērķiem, kura dēļ tas vispār dibināts un tiek uzturēts.

Taču Ploces un Dubeņu zvēraudzētavu stāsts diemžēl nebūt nav unikāls ne Latvijas, ne starptautiskā kontekstā – līdzīgi kaitējumi fiksēti arī citās zvēraudzētavās. Saskaņā ar Lauksaimniecības datu centra sniegto informāciju, šāgada 1. jūlijā Latvijā vēl darbojās 10 zvēraudzētavas. Ņemot vērā zvēraudzēšanas kaitīgo, vietumis pat bīstamo ietekmi uz apkārtējo vidi, tāpat arī šīs nozares barbarisko, humānā un attīstītā sabiedrībā neiederīgu izturēšanos pret dzīvniekiem (Latvijā tiek audzētas lapsas, ūdeles un šinšilas), vispārējs zvēraudzēšanas aizliegums būtu likumsakarīgs solis.

Aizliedzot zvēraudzēšanu, Latvija nebūtu ne pirmā, ne vienīgā šāda lēmuma pieņēmēja. Zvēraudzēšana šobrīd ir aizliegta jau 15 Eiropas valstīs, vairākās no tām ar pakāpenisku pāreju periodu, tādējādi dodot laiku un iespēju dzīvnieku audzētājiem pārorientēt savu uzņēmējdarbību. 2015. gadā veiktajā aptaujā vairāk nekā puse – 65% Latvijas iedzīvotāju nav pieņemama dzīvnieku audzēšana un nogalināšana kažokādu ieguvei. Ņemot vērā globālās tendences – kažokādu popularitātes kritumu, kā arī patērētāju aizvien pieaugošo atbalstu ētiski iegūtiem un dabai draudzīgiem produktiem, iespējams spekulēt, ka šis īpatsvars ir pieaudzis.

Vai ietekmē tautsaimniecību?

Toties, runājot par zvēraudzēšanas pienesumu Latvijas tautsaimniecībai, tās veiktajām nodokļu iemaksām valsts budžetā, kā arī Latvijas iedzīvotājiem piedāvātajām darbavietām, spekulēt nav nepieciešams nemaz – oficiālie dati vēsta, ka nozares pienesums visos minētajos aspektos ir niecīgs. Tā, piemēram, zvēraudzētavu apgrozījums no iekšzemes kopprodukta 2018. gadā sastādīja vien 0,049%. Tai pat gadā, saskaņā ar oficiāli pieejamo informāciju, zvēraudzēšanā Latvijas reģionos tika nodarbināti vien 325 cilvēki. Piemēram, tolaik lielākajā zvēraudzētavā "Grobiņa" strādājuši 68 darbinieki.

"Dzīvnieku brīvības" veiktajā septiņu zvēraudzētavu apsekošanā, kuras ietvaros tika intervēti tuvējo apkaimju iedzīvotāji arī tika atspoguļots, ka vietējo iedzīvotāju nodarbinātība zvēraudzētavās nav plaša. Lai arī par Latviju šādi dati nav pieejami, piemēram, Polijā veiktie pētījumi ļauj secināt, ka zvēraudzētavās notiek intensīva darbinieku mainība galvenokārt gan emocionāli, gan fiziski smago darba apstākļu dēļ (ziemās bieži jāstrādā aukstumā, darbinieki ir pakļauti dzīvnieku kodumu riskam). Darba apstākļu zemo kvalitāti apstiprinājuši arī vairāki Latvijas zvēraudzētavās strādājušie darbinieki, ar kuriem 2019. gadā sarunājās "Dzīvnieku brīvības" pārstāvji.

Tāpat vērts uzsvērt, ka darbs zvēraudzētavās mēdz būt nevis pastāvīgs, bet sezonāls (piemēram, kad dzīvniekiem dzimst mazuļi, utt). Modernākās zvēraudzētavas, savukārt ir aprīkotas ar, piemēram, automātiskām dzirdīšanas un barības sagatavošanas iekārtām, tādējādi ļaujot nodarbināt mazāk cilvēku.

Taču zvēraudzēšanas nozares pienesumu valstij labi iespējams saskatīt, aplūkojot tās veiktās nodokļu iemaksas budžetā. Saskaņā ar VID pieejamo informāciju: "2019. gadā zvēraudzēšanas nozare nodrošinājusi 0,70 miljonus eiro nodokļu un citu kopbudžeta ieņēmumu – tikai 0,007 % no Valsts ieņēmumu dienesta administrētajiem kopbudžeta ieņēmumiem 9,92 miljardu eiro apmērā." Tas fiksēts arī "Dzīvnieku brīvības" pētījumā par zvēraudzēšanas ietekmi tautsaimniecībā. Savukārt nozares nodokļu parāds 2019. gada beigās sasniedza 1,35 miljonus eiro.

Ārvalstu kapitāls

Ņemot vērā šos datus, zvēraudzēšana nekādā veidā nav dēvējama par Latvijas tautsaimniecībai vitāli svarīgu nozari, bet drīzāk par nelielu – pat nišas – lauksaimniecības atzaru, kas ražo produktus, ko var atļauties vien neliela daļa cilvēku. Citiem vārdiem, Latvijas ekonomika neciestu no zvēraudzēšanas aizlieguma, tieši otrādi, zvēraudzēšanai piešķirtie budžeta, kā arī Eiropas finansējuma līdzekļi varētu tikt novirzīti citām lauksaimniecības nozarēm. Interesanta tendence paveras, arī pētot zvēraudzēšanas uzņēmumu kapitāla sadalījumu starp vietējiem un ārvalstniekiem. Lielākā daļa kapitāla pieder ārvalstniekiem, piemēram, no Nīderlandes, kur 2012. gadā pieņemts likums par zvēraudzēšanas pakāpenisku aizliegšanu. Tas ļauj secināt, ka Latviju par savu darbības placdarmu ir izvēlējušies uzņēmēji, kuru mītnes valstīs zvēraudzēšana ir aizliegta.

Nozare zaudējumos

Lai arī ārvalstu līdzekļu piesaiste citās uzņēmējdarbības un lauksaimniecības nozarēs var dot pozitīvu pienesumu Latvijas ekonomikai, zvēraudzēšanas kā jomas izredzes uz izdzīvošanu strauji rūk ar katru gadu. Šobrīd pasaulē vērojams radikāls kažokādu pieprasījuma kritums. Arvien vairāk augstās modes namu un apģērbu zīmolu, tostarp "Prada", "Hugo Boss", H&M, "Michael Kors", un daudzi citi ir atteikušies no kažokādu izmantojuma savos produktos.

Piemēram, ASV kažoku industrijas apgrozījums pērn nokritās par 10 miljoniem dolāru, salīdzinot ar 2018. gadu, sasniedzot visu laiku zemāko līmeni, kopš ASV Lauksaimniecības departaments sāka šo statistiku apkopot 1975. gadā. Taču finansiālie zaudējumi ne tuvu nav vienīgais risks, kas saistīts ar šo nežēlīgo rūpalu. Kā atzinuši Kanādas pētnieki, zvēraudzētavu apstākļi, kādos tiek turēti dzīvnieki, rada vīrusu mutācijas risku – šādi vīrusi spēj inficēt ne tikai dzīvniekus, bet arī cilvēkus. Piemēram, Nīderlandē vairākās ūdeļu fermās ir fiksēti Covid-19 uzliesmojumi – kā vēsta izdevums "The Economist", vairāki zvēraudzētavu darbinieki inficējušies ar Covid-19 vīrusu, to saķerot no ūdelēm. Šie incidenti ir likuši Nīderlandes valdībai lemt par ūdeļu audzēšanas fermu slēgšanu jau 2021. gadā, nevis iepriekš noteiktajā 2024. gadā.

"Grobiņa" zvēraudzētavas ieilgusī sāga Plocē – ilgstoši nenovērstie kaitējumi videi un līdzcilvēku sūdzību ignorēšana – norāda uz to, ka zvēraudzēšanas jomā pārraudzība tiek veikta tikai formāli. Tāpat arī zvēraudzētāju tukšie solījumi (piemēram, ka Ploces ferma būšot viena no modernākajām Latvijā) un konstantā nerēķināšanās ar līdzcilvēkiem līdzinās ciniskai visatļautībai. Likumos noteikto normu neievērošana, tās fragmetnārā pāraudzīšana, tāpat kā sabiedrības interešu nepietiekamā pārstāvniecība, savukārt norāda uz to, ka nepietiekami iestājamies par to, lai Latvijas viedzīvotāji un valsts vērtīgākais resurss – tās daba – netiek pakļauts nevajadzīgiem apdraudējumiem.