Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Jeruzalemes izaicinājums  (43)

Publiskajā telpā ir maz skaidru, tīru vinnestu. Iespēja vienam "paspīdēt" lielākoties ir uz kāda cita rēķina, kurš tiek atstumts ēnā vai parādīts šķībā gaismā. Tomēr ir reizes, kad ieguvēji ir visi procesa dalībnieki, un šī ir viena no tām. Apmierinātas ir pašvaldības Dobelē, Bauskā, Jelgavā un citur, kuras dejoja oriģinālās "Jerusalema" mūzikas pavadībā ar tekstu zulu valodā. Ja ievērojam attiecīgos kovida ierobežojumus, šajos grūtajos laikos kopīga uzdancošana ir ļoti svētīga un patīkama. Tā, gaidot jaunu ierobežojumu vilni un mājās sēdēšanu, atgādina, ka katram no mums ir arī ķermenis, kas spēj sagādāt lērumu pozitīvu emociju.

Taču apmierinātas ir arī pašvaldības Ogrē un Liepājā, kuras cīņā pret "svešādajiem ritmiem" nodemonstrēja mugurkaulu un dejoja latviskākas mūzikas pavadījumā. Lai viss būtu tiešām ideāli, Jerusalemadancechallenge gan varēja notikt vēlāk, tuvāk pašvaldību vēlēšanām nākamā gada 5. jūnijā, – citādi pastāv risks, ka pilsētnieki mugurkaulu līdz tam laikam varētu aizmirst. Taču, kā saka, visu jau arī nevar gribēt.

Vienīgais cietējs no šī visa varētu būt pati Jeruzaleme. Ne jau Izraēlas daudz apstrīdētā galvaspilsēta, uz kuru Tramps 2018. gadā pārcēla ASV vēstniecību. Drīzāk tā "debesu Jeruzaleme", kurai ir sakrāla nozīme gan kristietībā, gan jūdaismā, gan islāmā. Tā ir alegorija, kurā Jeruzaleme nozīmē mūžīgās mājas, kur beigu beigās saplūdīs visa cilvēce. Arī evaņģēlijos, kuros darbība lielākoties norisinās Jeruzalemē vai tās apkārtnē, šī pilsēta (bieži ar nosaukumu Ciona) ir kaut kas vairāk nekā apdzīvota vieta. Tā ir pasaules centrs, vieta, kur cilvēce sastapsies ar Dievu pēc Kristus otrās atnākšanas. Dīdžeja Master KG dziesma faktiski ir gospelis, kura teksts mats matā līdzinās labi pazīstamajiem luterāņu korāļiem "Ak Jeruzāleme, modies" un "Jeruzāleme, augstā pilsēta". Šajā gospeļa tekstā, ko varētu tulkot apmēram šādi: "Jeruzaleme, manas mājas, atpestī mani, nāc pie manis, neatstāj mani šeit./ Mana vieta nav šeit, mana valstība nav šeit, atpestī mani, nāc man līdzi," – katrs, protams, var ielikt pats savu sāpi un savas bažas par nākotni. Tādēļ nav brīnums, ka Liepājas pašvaldībā daži šo tekstu saprata kā aicinājumu emigrēt uz Izraēlu, sakravāt čemodānus un veidot savu nākotni Ciona kalna pakājē. Un tas tiešām ir satraucoši: liepājnieki brauc uz Londonu, Korku, Dublinu un Oslo un tagad vēl sāks braukt uz Jeruzalemi? Vai mēs to gribam?

Par to visu varētu pasmīkņāt kā par kuriozu, ja vien aiz tā neslēptos virkne krietni nopietnāku problēmu. Vispirms, tas ir mūžsenais jautājums par izglītību. Skolās noteikti nav piespiedu kārtā jāmāca ticības mācība. Taču bez elementāras izpratnes par kristietības pamatiem nebūs saprotama Eiropas kultūra nevienā tās izpausmē – no zinātnes līdz literatūrai un tēlotājmākslai. Un šeit nu tiešām ir kur augt. Galu galā, kad faktiski kristīga gospeļa remiksu pašvaldības amatpersonas dēvē par "svešu un nezināmu" un neviens tam neiebilst, ir zināms pamats satraukumam.

Būtu grūti iedomāties, ka kristīgo konfesiju pārstāvji šeit reaģētu un sniegtu kādu viedokli par notiekošo. Var jau būt, ka nolaisties līdz gospel-house dziesmu komentēšanai baznīcām tiešām nav laika. Vienlaikus tas diemžēl neatbrīvo no nepieciešamības atbildēt uz kādu jautājumu: kas īsti notiek ar "debesu Jeruzalemi", ar šo kristīgās cilvēces garīgo centru, kur "nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, kur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū" (Galatiešiem 3:28)? Kristietībā kā Dieva radība, kā unikāla vērtība tiek uztverts atsevišķais cilvēks, Dieva priekšā vienlīdzīgs ar citiem. Tādēļ ir mazliet pārsteidzoši, ka daudzviet Eiropā kristīgo konfesiju labākie politiskie sabiedrotie atrodas pavisam citādi domājošos politiskajos spēkos. Tās bieži ir partijas un politiķi, kuri savu vēlētāju atbalstu gūst ar galēji nacionālistiskām, ksenofobiskām, homofobiskām programmām, kas pirmajā tuvinājumā šķiet grūti savienojamas ar kristīgo individuālismu un egalitārismu. Galvenā vienojošā stratēģija šeit bieži ir – kādam kaut ko aizliegt, kaut ko neļaut, kādu iedzīt pagrīdē, kādu stigmatizēt, kādu pārbiedēt un padarīt viegli manipulējamu. Skaidrs, ka reālās baznīcas vismaz pa daļai pieder ne tikai pie "Dieva pilsētas", bet arī pie "zemes pilsētas", kā to aprakstījis sv. Augustīns. Tām jāizdzīvo sarežģītos un dinamiskos laikos, kad cilvēki ticību Dievam bieži ir aizstājuši ar ticību jebkam. Tomēr, ja tieši nepatika pret moderno pasauli – ar visām tās nebūšanām – kļūst par galveno ticības argumentu, dažas kristīgās baznīcas riskē zaudēt kaut ko ļoti būtisku. Proti, to visiem kopīgo Jeruzalemi.

* Raksta pirmpublikāciju žurnālā "Rīgas Laiks" atbalsta Eiropas Parlamenta politiskā grupa "Renew Europe Group". Pārpublikācija "Delfi Versijās" notiek sadarbības ar žurnālu ietvaros un par šī raksta izvietošanu nav saņemta nekāda atlīdzība.