Andis Kudors: FSB – spiegi, kuri valda Krievijā  (93)

Tuvojoties 2024. gadam, no jauna tiek spriests par to, vai Krievijas vara sastāv no vairākiem Kremļa torņiem, vai tomēr ir tikai viens valdošais tornis ar kurantiem un zvaigzni galā. Lai arī Vladimirs Putins savulaik solīja, ka nemainīs konstitūciju, lai mainītu prezidenta pilnvaru termiņu skaitu, tomēr tas ir noticis. Padomju elpa (ar vēl senākiem vēsturiskiem piemaisījumiem) pūta, kosmonautei, Valsts domes deputātei Valentīnai Tereškovai aicinot "nonullēt" Putina līdzšinējos prezidenta pilnvaru termiņus. Putins atskrēja uz domi un teica: varam jau, tikai lai Konstitucionālā tiesa pasaka, ka tas ir tiesiski.

Pateica, protams, jo kam tad tiesa ir domāta... Paliks vai nepaliks varas olimpā (klīst baumas par prezidenta slikto veselības stāvokli), bet ir radīti apstākļi, lai Putinu vēl nesauktu par "klibo pīli" un torņi nesāktu kauties savā starpā pirms laika. Putins ir izveidojis varas sistēmu, kas var pastāvēt arī pēc viņa, ja tikai visi tajā iesaistītie spēs vienoties par jaunu arbitru. Kāda ir Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD, krieviski – FSB) loma minētajā sistēmā? Šeit neapskatīsim tās FSB funkcijas un uzdevumus, kas dienestam ir jāveic atbilstoši likumdošanai. Galvenā uzmanība te tiek pievērsta FSB "blakus funkcijām" un neformālajai lomai valsts pārvaldes procesos.

No VDK līdz FDD (FSB)

FSB daudzējādā ziņā ir sācis līdzināties tā priekštecei – VDK. Tomēr abas organizācijas atšķiras, jo atšķirīgas ir Putina un padomju varas sistēmas. FSB mūsdienās cenšas saglabāt prezidenta personīgo varu, nevis padomju varu un tās sargātos komunisma ideālus. Ja padomju čekisti veica masveida represijas, tad FSB īsteno mērķtiecīgas – individuālas represijas. Atšķirībā no VDK mūsdienu drošībnieki var iejaukties ekonomikā un gūt lielu peļņu. Komunisti nepieļāva privātīpašumu un uzņēmējdarbību, ja neņem vērā nelegālos "cehovikus" – rūpnīcu direktorus, kuri valsts uzņēmumu paspārnē izveidoja neoficiālu ražošanu, kuras ienākumus piesavinājās.

Kremļa kontrolētais kapitālisms sniedz jaunas iespējas ar FSB "jumta" pakalpojumiem uzņēmējiem. Tomēr Putina valdīšanas laikā FSB virsnieki nekautrējas no līdzības ar VDK, padarot FSB par patiesu čekas pēcnācēju. Pie FSB reģionālajām nodaļām joprojām tiek uzstādīti jauni pieminekļi čekas dibinātājam Feliksam Dzeržinskim. Pēc PSRS sabrukuma pirmajos mēnešos Krievijas Federācijā augstākos amatus tās speciālajos dienestos ieņēma VDK un Iekšlietu ministrijas virsnieki, kuri ar laiku parādīja savu lojalitāti prezidentam. Kā minimums, daļa saglabāja arī no padomju laikiem cietokšņa domāšanu – Krievzeme ir naidnieku ielenkta! "Dosjē" pētnieki norāda, ka FSB no 1991. līdz 2003. gadam pieredzēja trīs attīstības posmus: komercializāciju, kriminalizāciju un emancipāciju.

Dienesta komercializācija

Viens no priekšnosacījumiem FSB komercializācijai un kriminalizācijai (kas notika teju vienlaicīgi) bija drošības institūciju identitātes problēmas. 80. gadu otrās puses un 90. gadu sākuma politiskās pārmaiņas noteica dienesta deideoloģizāciju, kurai ne visi bija gatavi. Daļa drošībnieku vēlāk sasaistīja savu misiju ar pareizticīgās Krievijas sargāšanu, bet ne visi ir pareizticīgi. 90. gadu sākumā virsnieku algas nebija lielas, daļa pakļāvās kārdinājumam izmantot savu varu personiska labuma gūšanai. Paralēli pamatuzdevuma veikšanai īpašo dienestu darbinieki sāka meklēt papildu ienākumu avotus. Tikko izveidotajiem privātajiem uzņēmumiem steidzami vajadzēja aizsardzību pret bandītu reketu, kas uzplauka mežonīgajā postpadomju kapitālismā, kur likuma vara un tiesiskums bija tālu no vēlamā. FSB pārstāvji iesaistījās korumpētās shēmās, tajā skaitā nelegālu finanšu darījumu organizēšanā, īpaši banku nozarē. "Dosjē" ziņojumā tiek apgalvots, ka "FSB tieši kontrolē gandrīz visas nelegālās banku operācijas Krievijā – ar lielu peļņu īpašām FSB darbinieku grupām un viņu "klanu" pārstāvjiem".¹

Ļoti svarīgas 90. gadu strukturālās izmaiņas bija FSB Ekonomiskās drošības departamenta izveide, kas deva plašākas iespējas iejaukties finanšu un uzņēmējdarbības jautājumos. Pirmais lielais skandāls, kas sabiedrībai parādīja FSB iesaistīšanos komercdarbībā, notika 2000. gadā, kad tika izgaismota "Trīs vaļu" lieta. Daži Putinam tuvu stāvoši augstākā līmeņa FSB virsnieki tika pieķerti, importējot mēbeles no Ķīnas, nemaksājot muitas nodevas. Procesā iesaistījās pats prezidents, un neviens no galvenajiem apsūdzētajiem netika sodīts. Skandāla dēļ bija jādemisionē dažām amatpersonām, taču apsūdzētie varēja turpināt karjeru valdības un privātajā nozarē. Lietas noslēgums norādīja uz jaunu realitāti, proti, FSB bija kļuvis neaizskarams.

Kriminalizācija – "Pitjerskije"

FSB darbinieki, kuri risināja ar organizēto noziedzību saistītus drošības jautājumus, izmantoja savus tiešos darba pienākumus kā ieganstu komunikācijai ar organizētās noziedzības pārstāvjiem. Tikai šādas iesaistes nolūki bija gūt labumu sev, nevis valstij. Noziedznieku un drošības spēku savienība Sanktpēterburgā radīja sevišķi tālejošas sekas visai Krievijai. "Dosjē" ziņojumā tiek norādīts, ka Sanktpēterburgas FSB darbinieki, pilsētas birokrāti un kriminālās autoritātes izveidoja ilgstošu noziedzīgu koalīciju, kuras rezultātā radās sistēmiska korupcija ar starptautiskām saitēm. Tas līdzinājās Itālijas mafijas vai amerikāņu noziedzības ziedu laiku piemēriem.

Vladimirs Putins kā Sanktpēterburgas pašvaldības amatpersona bija cilvēks, kas savienoja minētās koalīcijas trīs atzarus: pilsētas varu, vietējo FSB un bandītus. Putins 1998. gadā tika iecelts par FSB vadītāju un nomainīja dienesta augstāko vadību, ieceļot amatos savus paziņas no Sanktpēterburgas. Putina loka cilvēki sāka pārcelties no "Ziemeļu galvaspilsētas" uz Maskavu un ieņemt valsts pārvaldes posteņus un amatus uzņēmējdarbībā. Līdz ar Putina kļūšanu par prezidentu pieauga FSB loma varas sistēmā, turklāt arī organizētajai noziedzībai parādījās jaunas iespējas Krievijā.

Emancipācija, izplešanās

Emancipācija – FSB atbrīvošanās no demokrātiskas kontroles – notika laikā, kad Putins nostiprināja autoritāru varu valstī. Galvenās strukturālās izmaiņas kopš 90. gadu beigām atbilda šai tendencei – FSB ietvaros tika izveidotas un palielinātas struktūrvienības, kas spēja kontrolēt citu tiesībaizsardzības aģentūru – prokuratūras, pēc tam Izmeklēšanas komitejas, Iekšlietu ministrijas, muitas, Federālā apsardzes dienesta (FSO) un citu iestāžu – darbu. 1999. gadā FSB bija iesaistīts ģenerālprokurora Jurija Skuratova atlaišanā, kurš gadu iepriekš izmeklēja Borisa Jeļcina meitas Tatjanas Djačenko, kā arī premjerministra vietnieku Anatolija Čubaisa un Valērija Serova iespējamos pārkāpumus. Tā bija pirmā lielākā FSB iesaiste elites cīņās. Putins šajā cīņā parādīja lojalitāti nevis likumam, bet Jeļcina ģimenei.

Epizode sākās 1998. gadā, kad Skuratovs sāka izmeklēšanu par simtiem valdības amatpersonu, kas tika turētas aizdomās par amata pilnvaru nelikumīgu izmantošanu, lai nopelnītu īstermiņa obligāciju tirgū. Starp tiem, pēc Skuratova domām, bija Čubaiss, Serovs un Djačenko. Tajā pašā gadā Skuratovs iesniedza prasību pret Jeļcina administrāciju, apgalvojot, ka administrācijas amatpersona ir saņēmusi aptuveni 60 miljonus ASV dolāru lielu kukuli par ienesīgu būvniecības līgumu piešķiršanu. Dažus mēnešus vēlāk valsts televīzijas kanālā parādījās video, kurā bija redzama "persona, kas līdzinās Skuratovam", izklaidējoties ar prostitūtām. FSB uzsāka krimināllietu pret ģenerālprokuroru par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, un Skuratovs tika atstādināts. Skuratovs vēlāk rakstīja, ka Putins kā tā laika FSB vadītājs spieda viņu atkāpties. FSB uzvarēja arī konkurencē ar Iekšlietu ministriju. Rezultātā 2000. gadu sākumā Iekšlietu ministrijas Organizētās noziedzības departaments tika marginalizēts, bet 2008. gadā – likvidēts.

Krievija – "ēnu valsts"

Viena no demokrātiskas valsts pārvaldes neatņemamām sastāvdaļām ir civilā uzraudzība pār spēka struktūrām. Pirmkārt, FSB pakļaujas praktiski tikai Putinam, kura vara ir personalizēta. Otrkārt, FSB ietekme politiskajā un ekonomiskajā sfērā pārsniedz konstitucionālās pilnvaras, kas piešķirtas dienestiem. FSB var ietekmēt citu valsts institūciju lēmumus un vienlaikus neuzņemties atbildību par tiem. Krievijas varas institūcijas nedarbojas pilnā mērā, to vietā darbojas "ēnu valsts" – neformālu noteikumu sistēma, kuri ir zināmi tās dalībniekiem. Pastāv risks, ka pēc Putina aiziešanas sistēma var būtiski sašūpoties, jo tā funkcionē tikai tad, ja Kremlī sēž tās arbitrs jeb garants.

Krievijas prezidents dalās varā ar saviem uzticības loka biedriem, kuri veido paši savu varas sistēmu ciešā sasaistē ar FSB. Tas attiecas uz Drošības padomes sekretāru Nikolaju Patruševu, "Rosņeft" izpilddirektoru Igoru Sečinu, "Rostec" izpilddirektoru Sergeju Čemezovu, "Gazprom" priekšsēdētāju Viktoru Zubkovu un bijušo aizsardzības ministru Sergeju Ivanovu. 2004. un 2005. gadā Igors Sečins (kompānijas "Rosņeft" vadītājs), kurš reālajā varas hierarhijā atrodas sevišķi tuvu Putinam, izveidoja Sesto FSB iekšējās drošības vadības dienestu (tā sauktos "Sečina īpašos spēkus"). Viens no jaunā dienesta mērķiem bija Iekšlietu ministrijas Organizētās noziedzības departamenta likvidēšana, kas deviņdesmito gadu vidū reidu laikā vairākkārt aizturēja FSB virsniekus. Sestais dienests ir atbildīgs arī par liecinieku aizsardzību, ko tas izmanto gan likumīgiem mērķiem, gan kontrolei pār FSB pretiniekiem. Uzņēmēji ir gatavi maksāt ievērojamas summas par Sestā dienesta pakalpojumiem. Piemēram, baņķieris Jevgeņijs Dvoskins, kurš palīdzēja noziedzniekiem un korumpētām amatpersonām pārvērst viņu nelikumīgos ienākumus skaidrā naudā, atradās FSB aizsardzībā. Kad 2007. gadā Iekšlietu ministrijas spēki mēģināja viņu arestēt, FSB darbinieki ar neatliekamās palīdzības transportlīdzekli palīdzēja Dvoskinam aizbēgt un izvairīties no aresta.

Nobeigums

Putina varas sistēmā FSB ir svarīga struktūrvienība, kas ar valsts prezidenta gādību ir pārņēmusi kontroli pār visu tiesībaizsardzības sistēmu. Pašu FSB pārrauga tikai valsts prezidents, FSB direktors un viņam pakļautās amatpersonas. Tāda kārtība var pastāvēt tikai autoritārā valstī. "Dosjē" autori norāda, ka šāda sistēma ved Krievijas vēsturisko attīstību strupceļā, jo valsts pārvaldīšana ar uzticīgu drošības amatpersonu palīdzību ir iespējama tikai tik ilgi, kamēr dzīvo šīs sistēmas garants. Kad līderis mirst, valsts var nonākt klanu sadrumstalotības stāvoklī, no kā varētu būt grūti izkļūt mierīgā ceļā.

Ņemot vērā tā nozīmīgo lomu valsts pārvaldē, FSB ir kļuvis par varas un resursu kaujas lauku. Dažādiem ekonomiskajiem grupējumiem ir savas neformālas lobija pārstāvniecības FSB ietvaros. Demokrātiskā sabiedrībā politiskie konflikti tiek risināti partiju sistēmā, likumdošanas jomā un lobiju grupās, savukārt finanšu strīdi tiek risināti tiesu sistēmas ietvaros. Savukārt mūsdienu Krievijā šie konflikti izpaužas kā cīņa starp klaniem par ietekmi uz FSB un tā iekšienē.

FSB iesaiste ekonomiskajos procesos kavē konkurētspējīgas ekonomikas attīstību, kas nav labi gala patērētājam – vienkāršajiem pilsoņiem, kuri nesaņem labāko iespējamo pakalpojumu. Bez veselīgas konkurences galvenās uzņēmējdarbības resursi bieži nonāk to rokās, kuri nespēj pieņemt valstij izdevīgus, racionālus un kompetencē balstītus lēmumus, jo vadās pēc savām personīgajām interesēm. Pēc "Dosjē" atzinuma, šo faktoru kombinācija noved pie norieta un stagnācijas visās Krievijas sabiedriskās dzīves jomās.

1 Lubyanka federation: How the FSB determines the politics and economics of Russia.

Report by The Dossier Center. Atlantic Council, 05.10.2020, https://www.atlanticcouncil.org/in-depth-research-reports/report/lubyanka-federation/