Pretēji atsevišķu amatpersonu pēdējā laika centieniem attaisnot sistēmas nepilnības, kas saistītas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu apkarošanas jomu Latvijā, jāatzīst, ka mēs tomēr atrodamies grāvī. Turklāt, turpinot strādāt ar šā brīža pieeju, mēs grāvi turpinām padziļināt gan tiesību aizskāruma ziņā, gan nemotivētā valsts resursu izmantošanā.
Jautājums nav par to, ka pret noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem nevajadzētu cīnīties, bet gan par to – kā to vajadzētu darīt. Ne katrā reizē ir iespējams uzreiz pateikt, ka līdzekļi ir "noziedzīgi iegūti". Vairumā gadījumu tie ir līdzekļi, kas noteiktu pazīmju dēļ rada šaubas par to likumīgo izcelsmi. Šīs šaubas ir par iemeslu iniciēt līdzekļu izcelsmes likumības pārbaudi. Nenoskaidrotas izcelmes konstatēšana būtībā ir pirmais solis, lai sāktu pārbaudi.
Tās rezultātā tiek pieņemts lēmums atzīt vai neatzīt līdzekļus par noziedzīgi iegūtiem. Fakts, ka šobrīd "nenoskaidrotas izcelsmes līdzekļi" jēdzieniski tiek jaukti ar "noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem", nav kriminālprocesuāla problēma, bet gan izpratnes un likuma piemērošanas jautājums. Ne visos gadījumos, kad līdzekļu izcelsme ir neskaidra, uzreiz prezumējams, ka tie ir noziedzīgā ceļā iegūti. Pēc būtības nav pamata iedarbināt kriminālprocesuālo mehānismu tur, kur līdzekļu izcelsmi sekmīgi varētu noskaidrot arī bez tā, jo NILLTPFN likuma 321. panta 1. daļa dod tiesības lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu FID pieņemt tikai tad, ja "ir pamatotas aizdomas, ka notiek vai ir veikts noziedzīgs nodarījums, tai skaitā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija [...]".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!