Verot darbavietas durvis, paskatos pa kreisi uz ziņojumu dēli. "Ja saviem spēkiem nespējat pārvarēt dzīves grūtības, nodrošināt sevi, savu ģimeni un ne no viena cita nesaņemat pietiekamu palīdzību, vērsieties Sociālajā dienestā! "
Pirmdienas rīts. Vispirms piecpadsmit minūšu rīta sanāksme ar vadītāju un kolēģiem, pēc tam pārskatu plānotāju. Viens no svarīgajiem uzdevumiem šajā mēnesī ir izvērtēt četru ģimeņu riska faktorus. Risku izvērtēšana katrai problemātiskai ģimenei jāveic divas reizes gadā, un tas ir darbietilpīgs process, it sevišķi, ja tās ir daudzbērnu ģimenes, kā šajā mēnesī, kurās ir ne tikai trīs, bet arī četri un, pieci bērni, un katram ģimenes loceklim ir jāizvērtē 18 dažādu risku pakāpes – fiziskā, garīgā un sociālā attīstība, uzvedības problēmas, atkarības, pamatvajadzību nodrošinājums, fiziskais apdraudējums, pašaizsardzība, fizisko ievainojumu vai kaitējumu pakāpe, bailes no vecākiem, ekspluatācija/izmantošana, seksuālā izmantošana utt.
Pēc tam jāsaskaita risku vidējais koeficients, jāuzraksta vērtējums, jāievada uzrakstītais SOPAs1 programmā, klienta lietā, nomenklatūras žurnālā un vēl jāskaņo izvērtējums ar otru kolēģi, kura vai nu piekristīs tam, ko būšu sarakstījusi, vai arī pateiks savu viedokli, un tad būs jāveic izmaiņas. Manā pārraudzībā ir gandrīz trīsdesmit aktīvo ģimeņu, desmit audžuģimeņu, aizbildņu un apmēram astoņas nepilngadīgo profilaktiskās lietas2.
Pēc kādas pusstundas aiz sienas dzirdu kolēģes, kuras strādā ar pensijas vecuma cilvēkiem, balsi. Kolēģe nosauc manu vārdu, atveras durvis, pa tām ienāk labi kopta sieviete, un, kaut arī nav pieņemamā stunda, lūdz vai varam drusciņ aprunāties. Tas esot ļoti svarīgi. Protams! Aizveru datoru un lūdzu apēsties, jautāju, kas atgadījies, un paskaidroju, ka saruna būs jāpieraksta.
"Vīratēvs galīgais briesmonis, izēd manas ģimenes pusdienu zupu, kaut pašam katls pilns, mēs dzīvojam vienā mājā, bet viņš nedod ne santīmu, apēda bērnam zefīrus, kur bija domāti kā cienasts bērna klases vakaram, vīrs auns, neko nevar savam tēvam pateikt, turklāt visu naudu nodzer! " Diāna, tā sauc labi kopto sievieti, runā daudz, vaino notikušajā vīru un vīratēvu, pa laikam man atgādina, ka atnākusi tikai aprunāties, itin neko no sociālā dienesta pakalpojumiem viņai nevajag. Viņa grib, lai palīdzu vest pie prāta vīru un vīratēvu, acumirklī piebilstot, ka pie psihologa abi minētie vaininieki neies. "Uz Minesotas programmu vīrs jākārto!" Viņa pati piedāvā risinājumu.
"Vīrs strādā?" Es vaicāju.
"Nē. Ir bezdarbnieks." Diāna izstāsta vēl citas nejaukas nianses vīra un vīratēva dzīvesstilā, atvadās un iet projām. Tagad ir jāpabeidz sarunas apraksts, uz veidlapas sarakstīti galvenokārt atslēgas vārdi, jo sarunāšanās laikā neko daudz nevar pagūt pierakstīt, noteicošais ir uzturēt kontaktu ar klientu. Pēc tam īss sarunas pieraksts SOPAs programmā. Meklēju kartotēkā Diānas lietu. Kādreiz viņa bija prasījusi bērniem pusdienu pabalstus, un lieta nav jāiekārto no jauna, tikai jāatjauno kā aktīva. Pirmais uzdevums sazvanīties ar NVA, vīrs ir bezdarbnieks un sarunāt viņam Minesotas programmu tad norunāt tikšanos ar Diānas vīru un uzzināt viņa viedokli, vai ir gatavs doties uz Minesotas programmu.
Atgriežos pie malā noliktajiem riskiem un apstājos pie devītā riska izvērtēšanas pirmajam bērnam. Ģimenē ir pieci bērni un divi pieaugušie. Vadītāja ienāk un laipni lūdz izpalīdzēt, tikko zvanījusi PII vadītāja: "Ak, šie neapzinīgie bērnu vecāki!" Nemaksājot par pusdienām, turklāt vecāko dēlu nevedot uz piecgadnieku obligāto apmācību. Telefonu neceļot. Vai es varu aiziet pie ģimenes uz mājām un aprunāties? Varēšu, protams! Ģimene dzīvo apmēram piecpadsmit minūšu gājienā no Sociālā dienesta ēkas, pie reizes svaigā gaisā izvēdināšu galvu.
Dzīvoklī mani ielaiž neapzinīgo bērnu tēvs, runā pārliecinoši, viss kārtībā, kāpēc tāda jezga sataisīta, viņš visu samaksās, bērns slims, esot zvanījis, kaut kam teicis, laikam informācija neesot nodota īstajam cilvēkam. Vēlos noticēt, ka viņš runā taisnību, kaut īstas pārliecības man nav. Atceļā mani uzrunā kāda pensionāre un vēlas aprunāties par savām likstām, zāļu receptēm, atmaksu, visbeidzot solās nākt uz dienestu pie sociālās palīdzības organizatora.
Līdz pusdienlaikam vēl pāris stundas, ļoti ceru pabeigt vismaz viena bērna riska izvērtēšana. Taču pusstundas prombūtnes laikā uz mana rakstāmgalda ir noliktas divas vēstules, abas no policijas. Viena vēstule vēstī par nepilngadīgo Kristapu, kurš pieķerts, smēķējot parkā, otrā par vardarbību kādas ģimenes dzīvesvietā. Ģimenes tēvs uzsācis strīdu ar sievu nepilngadīgo bērnu klātbūtnē. Divi jauni uzdevumi. Puisim jāiekārto lieta, jāgatavo sociālās korekcijas plāns, otrajā gadījumā jābrauc pie nesaticīgās ģimenes izrunāties, apskatīt sadzīves apstākļus. Steidzamo darbu viļņi pagrūž malā risku anketu. Tā ir nerakstīta likumsakarība, tieši gada nogalē sarosās neredzams spēks, kurš uzurda cilvēkus destruktīvām darbībām, kas kā lavīna sāk velties sociālā dienesta virzienā un citas institūcijas, tai skaitā policija, skolas, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija cer, ka dienests visu atrisinās – konfliktsituācijas; krīzes situācijas, grūtības bērnu audzināšanā; ģimenes problēmas, sameklēs bezmaksas psihologus, psihoterapeitus. Skolotāji ir pārliecināti, ka sociālais darbinieks piedzīs pusdienu naudas, piespiedīs pusaudzi klausīt pedagogiem, nezīmēt uz tāfeles zilonim līdzīgus apveidus, nebēgs no stundām, neaizgulēsies un nekavēs skolu.
Pēc pusdienām man ir jādodas uz starpinstitucionālo sapulci, kurā piedalīsies gan policija, bāriņtiesa, skolu direktori, un apspriedīs problemātiskos gadījumus, pārrunās, kādi rezultāti, kā izpildīti uzdevumi mēneša laikā pēc pēdējās sanāksmes.
Pēc sēdes koridorā mani sagaida kādas daudzbērnu ģimenes mamma, izvelk no somas kartītes un saka, ka atnesusi to, ko bērni sazīmējuši. Sociālais dienests šajā gadā piedalās saldumu fabrikas Laima rīkotajā labdarības akcijā "Ziemassvētku namiņš." Bērni zīmē kartītes, un labdarības namiņš ir vieta, kur šo bērnu sapņi par Ziemassvētku dāvanām sastopas ar cilvēkiem, kuri ir gatavi tos piepildīt. Pirms nedēļas daudzbērnu, maznodrošināto un audžuģimeņu bērniem izdalīju apmēram simts tukšas kartītes, un tagad gaidu atpakaļ zīmējumus un bērnu vēlmes. Zīmējumi ir dažādi – ļoti greznas, rūpīgi izrotātas kartītes, kuras varētu pat likt Mākslas salona skatlogā, diemžēl ir vairākas kartītes, kurām uz pirmās titullapas uzšvīkātas tikai eglītei līdzīgas aprises. Nākas pašai ņemt krāsaino zīmuļu komplektu un papildināt iesākto, lai salocītā papīra lapiņa izskatītos kaut cik kartītei līdzīga.
Bērnu vēlmes ir ļoti daudz. Bērni kāro datorus, planšetes, mobilos telefonus, slēpes, ragaviņas, gumijas mantiņas, Elzas un Annas lelles, konstruktorus. Viena meitene savā kartītē ir ierakstījusi – man nevajag dāvanu, es gribu, lai mana mamma būtu smaidīgāka, mīļāka, un lai mūsu mājā vienmēr būtu prieks. Tās ir reizes, kad šādi mirkļi aizkustina. Tie ir mazie prieka mirkļi, kas vērš darbdienu saulaināku, kaut aiz loga blāvo nomākusies, pelēka diena, un saules atspīdums loga rūtī kā necerēta balva.
Kaut pirmdienas, nav manu konsultāciju diena, pēcpusdienā gaida norunāta tikšanās ar klientu, jo citā laikā viņš nevarot atnākt, darbs. Zinu, ka saruna būs formāla, ķeksītis vīrieša rehabilitācijas plānā, viņš nesaprot, kāpēc vispār būtu uz dienestu jānāk, astoņus gadus vecais bērns dzīvo pie savas mātes citā pilsētā, un zēns pie tēva viesojas tikai brīvlaikā. Pirms gada vīrietim tika pārtrauktas aizgādības tiesības, jo zēna viesošanās laikā tēvs bijis, piedzēries, un bērns ticis pamests novārtā. Tagad bāriņtiesas sēdē lems par vecāka tiesību atjaunošanu. Vīrietis ir mazrunīgs, bieži skatās mobilajā telefonā, pareizi atbild uz visiem jautājumiem, viņš kārtīgi ir ieradies uz visām konsultāciju reizēm, un joprojām nesaprot, kāpēc tas būtu jādara.
Dienas beigās ir izvērtēts viena bērna risks, un iesākts vērtēt otrais bērns, kad ienāk vientuļā māmiņa ar mazu bērnu un jautā, kā var piedzīt uzturnaudu no bērnu tēva. Un es viņu iesēdinu savā vietā pie datora, bērns rotaļās ar mīksto mantiņu. Ierādu jaunajai sievietei, kā atvērt portālu Latvija.lv un izpildīt pieteikumu uzturlīdzekļu pieprasīšanai. Šis ir veiksmīgs gadījums, jaunajai māmiņai ir internetbanka, viņa prot rīkoties ar datoru. Citā situācijā viss ar klientu ir jāiesāk no nulles, internetbanku nelieto, parole pazudusi, jābrauc uz banku, neprot aizbraukt, nezina, kur vispār braukt, nav ceļa naudas. Sociālā darbinieka mērķi, protams, ir centrēti uz grūtībās nonākušo cilvēku labumu, vēlmi viņiem palīdzēt. Tikai problemātisks ir jautājums – kā tiek izprasts šis "labums". Varbūt raugos uz labumu ar savām gara acīm un vēlos visu sakārtot pēc sava pasaules redzējuma?
Otrdiena. Laiks pirms pusdienām ir manu konsultāciju laiks. Šodien ir norunātas divas tikšanās, tas nozīmē, ka pārējā laikā varēšu netraucēti strādāt ar risku anketu. Konsultācijas mēdz būt gan paaugstinātas spriedzes, stresa, gan vaļsirdīgu, un draudzīgu sarunu atelpas brīži. Viena ģimenes jaunā māmiņa sacīja, ka jūtas, kā atnākusi ciemos pie labas draudzenes. Ar savu mammu viņa nekad tā nevarot, no sirds izrunāties. Un šie vārdi atkal liek debesīs uzdzirkstīt neesošai decembra saulei. Katras tikšanās beigās ir jāpabeidz iesāktais sarunas apraksts, īsi jāieraksta konsultācijas norise klienta lietā un SOPAs programmā datorā.
Laiks ir nepielūdzams, drīz klāt pusdienu laiks. Konsultācijas sekmīgi beigušās. Klientes aizgāja apmierinātas. Mana kabineta durvis ir pavērtas vaļā, un dzirdu, kā pie sociālās palīdzības organizatores3 ieradušies jauni klienti.
Kad izeju cauri telpa, redzu, apmeklētāju krēslos sēž vīrietis ar sievieti. Sievietei klēpī mazs bērns. Sieviete nerunā ne vārda, viņa sēž sarāvusies un izskatās nobijusies. Vīrietis ļoti pārliecinoši sauc visus pabalstus, kas pienākas šai sievietei. Tā, kā ģimene būs manā redzeslaukā, apstājos un novēroju situāciju. Sievietei ir trīs bērni, viņa ir ieradusies no cita novada un apmetusies uzstājīgā vīrieša, kurš nav viņas vīrs, kā sākumā noturēju, mājās. Viņš ir tikai apdzīvojamās platības saimnieks. Kad viņi aiziet, ar kolēģēm saprotam lietas nopietnību. Vīrietis agrāk ir bijis sociālā dienesta redzeslokā, jo savā lauku saimniecībā viņš kādreiz deva patvērumu cilvēkiem ar garīgu invaliditāti, un bija atklātas sūdzības par noņemtām bankas kartēm un naudas piesavināšanos. Šoreiz lieta šķiet pavisam nopietna, jo ir neaizsargāta sieviete ar maziem bērniem, un mēs ar kolēģi tūlīt pēc pusdienām nolemjam doties uz vīrieša lauku mājām, kurās apmetusies biklā sieviete ar trim bērniem.
Māja ir nomaļus no ceļa, saimnieka mājās nav, sieviete, viņas vārds Inese stāsta, ka saimnieks aizbraucis uz Rīgu. Istabā, kurā Inese ar trim bērniem ielaista, uz grīdas mētājas elektrības vads, kura galā spuldze, vads nav piestiprināts griestiem. Vienīgā mēbele telpā ir plata tahta. Inese parāda īres līgumu, kuru saimnieks viņas vietā parakstījis. Mēneša summa ir nepamatoti augsta, līgumā ir iekļauts punkts, kas draud ar sankcijām, ja summu nesamaksā noteiktā laikā. Inese stāsta, ka saimnieks, kad uzrunājis, piedāvājis viņai ar bērniem dzīvot par brīvu, pretim saņemot palīdzību lauku darbos. Mēs pieņemam lēmumu, vest Inesi ar bērniem projām no šīs mājas. Acumirklī vienīgā izeja ir krīzes centrs, un ļoti veiksmīgi centrā atrodas brīva vieta. Inese savāc mantas, iesēdinām ģimeni dienesta automobilī, un es kā pavadošā persona braucu līdzi Inesei un bērniem. Šajā mirklī pietuvojas kaut kas līdzīgs spēku zudumam. Situācija izskatās ļoti bezcerīga. Ko Inese darīs pēc tam, kad iznāks no krīzes centra? Kur viņa dzīvos? Viņas draugs un jaunākā bērna tēvs ir bijis vardarbīgs. Cilvēks noslīkst ne tāpēc, ka ūdens novelk dzelmē, bet gan panikas dēļ, jo sarijas ūdeni!
Trešdiena.
Trešdienas ir garās dienas. Darba laiks deviņas stundas. Pirms pusdienām laiks paskrien rakstot uz krīzes centru aizvestajai ģimenei nepieciešamos dokumentus, līgumu, katram ģimenes loceklim nosūtījumu, un atzinumu. Kaut šo ģimeni nepazīstu, ir jāievāc informācija no pašvaldības, kurā viņa dzīvojusi līdz šim un jāpārņem ģimene SOPAs uzskaites programmā, jāiekārto klienta lieta, jāsaliek vajadzīgās veidlapas. Un tas nozīmē, ka pēc atgriešanās no krīzes centra sekos sociālais darbs ar šo ģimeni, laikā, kamēr ģimene uzturēsies krīzes centrā, būs jāsameklē viņiem cits miteklis, kaut labi zinu, pašvaldības resursi ir ļoti ierobežoti.
"Nedusmojies, bet dari!" Mēģinu sevi iedvesmot un sapņoju par pusdienlaiku, kaut ko garšīgu, vismaz mazu pastaigu. Šodien spīd saule.
Pēcpusdiena ir plānoto apsekošanas diena, kad tiek izbraukāts uz ieplānoto problemātisko ģimeņu dzīvesvietām un tām personām, kuras lūdz sociālos pabalstus. Braucam divatā ar sociālās palīdzības organizatoru vai sociālo darbinieci, kura pārzina pilngadīgo personu lietas. Mēs ejam uz cilvēku mājokļiem kopā, ir jāpilda apsekošanas akta un sociālās situācijas izvērtējuma veidlapas, arī sarunas apraksts. Viens darbinieks runā, otrs pieraksta. Tā iet operatīvāk. Šodien mūsu kopīgā plānā ir astoņas vietas, kuras izsvaidītas apmēram trīsdesmit kilometru pagasta rādiusā. Ir ļoti patīkami ieiet veco cilvēku mājās, kuri prasa sev pienākošos pabalstus, ļoti daudzas mājas ir tik spodrām grīdām, ka ir nepiedienīgi liekas soļot pāri tām ar apaviem. Sirmgalvji alkst parunāties, izstāstīt savu sāpi, parādīt mazbērnu fotogrāfijas, diemžēl laiks ir nepielūdzams, ir jāpaspēj izbraukāt pārējos. Esmu ieguvusi brīnumainu atklāsmi, tieši tikšanās ar vecajiem cilvēkiem, kuri būdami vecumā, slimībā, vientulībā, liek paskatīties uz savām vājībām it kā no malas, it kā es redzētu sevi spogulī.
Tā mēs braucam no mājas uz māju, ir tik ļoti dažādas mājas – kārtīgi sakoptas, siltas, smaržo pusdienu zupa. Citā miteklī vējo aukstums, degunu kņudina pelējuma smaka, smird pēc dūmiem, gultas vietā lažiņa ar lupatu kaudzi. Lauku viensētā saimniece ar pūlēm notur saitē sirdīgu prāva auguma suni atņirgtiem zobiem. Akurātā vienistabas dzīvoklītī mīt ģimene ar pieciem bērniem. Nelielajā skapī visai garderobei vietas nav sanācis, taču drēbes rūpīgi izgludinātas, izmazgātas sakārtotas kastē, kuras kā plaukti sakrauti cita uz citas.
Pēdējās apsekojamās mājas. Pa durvīm izskrien suns, trīs puikas un aizmetas pāri pagalmam. Puikas mācās cita novada internātskolā, šajā brīdī, viņiem nevajadzētu atrasties mājās.
"Kāpēc bērni nav skolā?"
"Nedaudz apslimuši. Jaunnedēļ vedīšu." Saka jaunā sieviete, rokās viņa tur ceturto bērnu.
"Ko ēdāt pusdienās?" Pirms nedēļas par šo ģimeni no ģimenes ārsta bija saņemta sūdzība, ka bērni nav apģērbti atbilstoši gadalaikam, izskatoties nepietiekami ēdināti.
"Makaronus." Viņa, mazliet izbijusies, saka un novērš skatienu.
"Vai drīkst apskatīties jūsu ledusskapi?" Ledusskapī ir pustukša ievārījuma burciņa, tas arī viss. Uz plaukta mannas putraimu paciņa. Viņa taisnojas, ka vīram nav auto, nevar atbraukt uz Sarkanā Krusta izdales punktu pēc pārtikas pakām. Uzdodam sievietei līdz rītam sakopt dzīvokli un solāmies rītdien atvest pārtikas pakas, kaut dienesta automobilis ir ļoti noslogots, divas reizes nedēļā aizņem mājas aprūpes pakalpojumi pagasta vecajiem cilvēkiem, plānotās, neplānotās apsekošanas, veco cilvēku vešana uz un no slimnīcām, diagnostikām tuvējā pilsētā.
Ceturtdiena.
Braucu uz administratīvās tiesas sēdi trīsdesmit kilometrus attālajā pilsētā. Sēde būs ilga, nogurdinoša, un es zinu gandrīz katru tās detaļu, mazāko niansi, uzbrūkošo pieteicēju, bērna ar īpašām vajadzībām tēvu, kurš gadiem ar lamām, zaimiem cīnās par zaudētajām aprūpes tiesībām, nomelno bērna māti un visas iesaistošās institūcijas, tai skaitā sociālo dienestu. Esmu rakstījusi par šo cilvēku bāriņtiesai dotajā atzinumā. "Nepietiek zināšanu un prasmju, lai audzinātu bērnu ar īpašām vajadzībām; nav izpratnes par problēmām, pilnībā tās noliedz, atsakās atzīt savas kļūdas, vaino citus."
Gandrīz piecu stundu garā tiesas sēde beidzas pēcpusdienā. Bezcerīgi tukša sajūta, zinot, ka nekas nemainīsies, viss turpināsies, pēc mēneša būs cita tiesvedība, tie paši apvainojumi cilvēka cieņu aizskarošās variācijās. Un tā līdz bezgalībai.
Visu dienu neesmu ēdusi, Circlē nopērku kafiju un pīrādziņu, un eju ārā svaigā gaisā. Ar kafijas trauciņu vienā rokā soļoju pa ielu, negaidu pilsētas autobusu, lai brauktu uz autoostu. Atjēdzos, ka izklaidībā esmu pametusi Circlē cimdus. Tajā brīdī es nezinu, ka pēc nākamās tiesas sēdes laipnā pārdevēja man tos atdos. Es eju pāri Gaujas tiltam, ir ceturtā pēcpusdienas stunda, saule taisās rietēt, apstājos un nofotografēju saulrietu. Bilde ir tik skaista, ievietoju to savā feisbuka profilā kā titulbildi un saņemu atzinīgus smaidus, taču neviens jau nezina, ka saulrietā palika mana smeldze.
Piektdiena.
Nedēļa galā. Galā arī vienas ģimenes risku anketa, kuru tomēr pa vidu sapulcei, konsultācijām, braucienam uz krīzes centru, tiesu, apsekošanas reizēm, ierakstiem klientu lietās, nomenklatūras kladēs un SOPAs programmā, ir iedevies piebeigt. Vēl trīs šādas anketas, vēl trīs nedēļas, kurās atkārtosies viss tikpat lielā spraigumā – divas bāriņtiesu sēdes, norunātas konsultācijas un apsekošanas reizes, Laimas akcijas kartīšu pārskatīšana, atbildes vēstules policijai, atzinums bāriņtiesai, un diemžēl pa vidu iesprauksies neparedzēti gadījumi, kurus nāksies steidzīgi risināt. To visu varēšu šodien izrunāt supervīzijā4, kuru gaidu kā svētkus, kurā var rast profesionālus padomus, un izrunāties par itin visu, kas nomāc, kas modina prieku un dara ikdienu gaišu.
1 SOPA - programma ar ierobežotu pieejamību, kuru pašvaldību sociālo dienestu darbinieki izmanto pamatinformācijas uzkrāšanai par klientu
2 Plāns, kas paredz jauniešu iesaisti dažādās aktivitātēs, un, ko sociālais dienests, noteiktu pārkāpumu gadījumos, sastāda sadarbībā ar jaunatnes lietu speciālistu, psihologu, izglītības iestādi, policiju vai probācijas dienestu.
3 Amats, kas pašvaldību sociālajos dienestos nodarbojas ar sociālās palīdzības (dažādu pabalstu) aprēķināšanu un piešķiršanu.
4 konsultatīvs atbalsts jautājumos, kas saistīti ar darbu un profesionālo darbību. Supervīzijas galvenais mērķis ir profesionālās efektivitātes paaugstināšana, kas var ietvert dažādu jautājumu risināšanu: profesionālo robežu apzināšanās, rīcības alternatīvu atrašana konkrētās darba situācijās, attiecību veidošana ar kolēģiem, padotajiem, klientiem, sadarbība komandā, darba stratēģijas, stresa faktoru un izdegšanas mazināšana un daudzi citi jautājumi, kas aktualizējas ikdienas darbā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!