Mans vārds ir Kristīne, es pati esmu četru bērnu māmiņa, tādēļ katru reizi, izdzirdot šos stāstus, mana sirds sažņaudzas. Un es šos stāstus dzirdu visai bieži, jo paralēli savai advokāta praksei ģimenes lietās un komerclietās, es strādāju arī ar adopcijas lietām, īpaši ārvalstu.
Vai Tu zināji, ka 73% bērnu, kas var tikt adoptēti uz ārvalstīm, ir 9 gadus veci un vecāki? Gandrīz 2/3 daļas šo bērnu ir ar vieglu vai vidēji smagu garīgu atpalicību. Taču katra šī bērna sapnis ir nokļūt ģimenē, pieglausties "mammai" un "tētim" – vienalga, šeit Latvijā vai ārvalstīs – galvenais, ka ģimenē.
Labklājības ministrijā pieejamā informācija liecina, ka no 852 bērnu namā esošajiem bērniem tieši 4 ir cerības atrast ģimeni Latvijā. Tieši četri Latvijas adoptētāji būtu gatavi uzņemt savās mājas bērnu, kas ir vecāks par 9 gadiem un kuram ir veselības problēmas. Tai pašā laikā 81% no ārvalstu adoptētājiem (šobrīd tās ir 26 ģimenes) ir izteikušas vēlmi adoptēt gados vecāku bērnu.
Jau divus gadus atpakaļ tā laika labklājības ministrs Jānis Reirs uzsāka reformu un apgalvoja, ka mēs paši parūpēties par šiem bērniem un ārvalstu adopcija ir jāaizliedz. Vai tiešām mēs parūpēsimies? Kas ir mainījies šo gadu laikā? Nekas! Tieši pretēji – vietējo adoptētāju skaits ir nevis pieaudzis, bet samazinājies. Aleksim ir vajadzīga mamma šodien, nevis pēc 5 vai 7 gadiem, kad mēs kā sabiedrība beidzot būsim tam nobrieduši.
Katrīna tika adoptēta uz ASV piecus gadus atpakaļ, un tagad mācās universitātē un plāno kļūt par juristu, Natālija trenējas futbolā, un, atbraucot uz Latviju, pievienojas Latvijas futbola izlases treniņiem. Kārlis jau ir apprecējies un izveidojis pats savu uzņēmumu. Tad, kad viņiem vajadzēja atbalstu un kādu, kas uzņemsies patiesas rūpes par viņiem, mēs nebijām blakus, bet atradās Mērija un Stīvens, Stefānija un Džons, kas bija gatavi nolikt malā savas ambīcijas un kalpot šiem bērniem.
Es piekrītu, ja vien tas ir iespējams, bērnam ir jāpaliek Latvijā, bet, ja šobrīd Latvijā nav ģimenes, kas būtu gatava uzņemties rūpes, tad ir jāļauj bērnam atrast ģimeni arī ārvalstīs. Es ticu, ka pēc pieciem vai desmit gadiem vairs nebūs neviena bērna, kuram mājas nevarēs atrast šeit – Latvijā. Bet, kamēr mēs vēl kā nācija nobriestam, dosim šiem bērniem cerību!
Jau vairāk kā astoņus mēnešus Saeimā atkal pacēlušās diskusijas par ārvalstu adopciju un atskan saukļi, ka pietiek tos bērnus tirgot uz Ameriku, jo mēs taču paši varam parūpēties. Nu jau situācija kļūt pat komiska, jo deputāti meklē kaut kādus "juridiskus" ieganstus, lai no saraksta izslēgtu tieši ASV. Piemēram, tagad varēs adoptēt bērnus uz tām valstīm, kas pievienojušās ANO Konvencijai par bērnu tiesībām. ASV patiešām ir viena no retajām valstīm pasaulē, kas šai konvencijai nav pievienojusies, taču tam ir procesuāli iemesli. ASV ņēma aktīvu darbību Konvencijas izstrādes procesā un tieši ASV iesniegtā redakcija ir atrodama septiņos Konvencijas pantos, no kuriem trīs ir ņemti no ASV Konstitūcijas. 1995.gada 16.februārī Madeleine Albright parakstīja Konvenciju no ASV puses, taču tā nav ratificēta procesuālu apstākļu dēļ. ASV ir federāla valsts un ASV Konstitūcija nosaka kompetences un jautājumus, par kuriem ir tiesības lemt federālajai valdībai un kuru jautājumi ir tikai štatu iekšējā kompetence. Līdzīgi kā Eiropas Savienībā ir jautājumi, par kuriem var lemt Brisele, bet ir jautājumi, kā piemēram izglītība un labklājība, kur Brisele nav tiesīga iejaukties, jo tā ir katras ES valsts iekšējā kompetence. ASV Konstitūcija nosaka, ka bērnu tiesību jautājumi ir piekritīgi katra štata kompetencei un Federālai valdībai nav tiesību lemt par jautājumiem šajā sfērā. Vienlaikus ir būtiski norādīt, ka reti kura valsts pasaulē ir pievērsusi tik lielu uzmanību bērnu tiesību aizsardzībai kā ASV.
Otrais kritērijs, kuru deputāti izvirzījuši valstij, uz kuru varētu adoptēt Latvijas bērnus ir pievienošanās Hāgas Konvencijai un parakstīts divpusējs līgums. Hāgas konvencija nosaka valsts sadarbību ārvalsts adopcijas procesos. Taču mūsu Saeimas deputāti nav sapratuši, ka valstis, kas ir pievienojušās Hāgas konvencijai, neslēdz divpusējos līgumus viena ar otru, jo Konvencija pēc būtības nosaka kārtību, kā valstis sadarbosies ārvalstu adopcijas jautājumā. Tas būtu līdzīgi kā pieprasīt pasažierim pirkt biļeti, kaut arī viņam ir mēneša braukšanas kartiņa. Latvija kļūst par apsmieklu starptautiskajā arēnā izvirzot juridiski nekorektas prasības.
Es esmu klusējusi vairāk kā pusgadu, bet tas, kas šobrīd notiek Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā un Saeimā jau robežojas ar juridisku analfabētismu un izpratnes trūkumu par elementāriem starptautisko tiesību jautājumiem.
Es ceru, ka mūsu 100 gudrās galvas spēs kaut uz mirki pieslēgt loģisko domāšanu un uzņemties atbildību par savu lēmumu, paskatīties acīs tiem bērniem, kuriem šobrīd viņi atņem pēdējo cerību nokļūt pastāvīgā ģimenē. Deputātam tas būs tikai balsojums, bet bērnam tā būs visa dzīve.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!