Latvijas valsts svētku dienā, 18. novembrī, Eiropas Komisijas (EK) publicētajā eirozonas dalībvalstu nākamā gada budžetu vērtējumā plānotais Latvijas budžeta deficīta apjoms (3,9% pret 2021. gada IKP) ierindots starp trīs zemākajiem ES, tostarp norādot, ka lielākā daļa krīzes atbalsta mehānismu noslēgsies jau šogad.
Budžeta veidošanas laikā vairākkārt esmu uzrunājis gan premjeru, gan finanšu ministru, gan koalīcijas partnerus, kā arī publiski paudis savu pozīciju, ka nav pareizi sākt samazināt stimulus tautsaimniecības atlabšanai, tajā skaitā atbalstu gan darba ņēmējiem, kas nodrošina iekšzemes pieprasījumu, gan uzņēmējiem, kuri var zaudēt savas pozīcijas ES vienotājā tirgū. Diemžēl izskatās, ka valdības virzītais 2021. gada budžeta mērķis ir sasniegt iespējami zemu deficītu.
Tas viss laikā, kad Eiropas stabilitātes un izaugsmes makroekonomiskie kritēriji (pazīstamākie no tiem ir 3% budžeta deficīts un 60% uzkrātais valsts parāds) ir centralizēti apturēti. Šobrīd EK nekrata bargi ar pirkstu par tēriņiem, bet pat veicina dalībvalstu "ekspansīvo" fiskālo politiku, aicinot aizņemties naudu un iepludināt to ekonomikā šajos neparedzamajos laikos. Vasarā Finanšu ministrija (FM) mums mēģināja iestāstīt, ka Latvijas iesniegtais potenciālais budžeta deficīts 2021.gadam (4% no IKP) būšot ceturtais lielākais ES. Taču beigās izrādās, ka mēs, vēl ietaupot vienu desmitdaļu procenta, "sarāvām" un nokļuvām vadošajā trijniekā eirozonā aiz Kipras un Luksemburgas to valstu vidū, kam nevis lielākais, bet mazākais budžeta deficīts. Tā sakot, parādījām, ka varam! Bet vai vajadzēja?