Helena Dalli: Drošība sabiedrībā, drošība mājās – visām Eiropas sievietēm  (50)

Vardarbība pret sievietēm visā pasaulē ir dziļi saistīta ar dzimumu nelīdztiesību un aizspriedumiem, tā ir sastopama visās valstīs, ikvienā kultūrā un kopienā, un tā nepazīst sociālekonomisko robežu.

Vairāk nekā trešdaļai sieviešu un meiteņu Eiropā vardarbība joprojām ir ikdienas realitāte, kas kaitē tām fiziski, seksuāli un psiholoģiski. Vardarbība negatīvi ietekmē viņu labklājību un liedz tām pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē. Zaudētājas ir ne tikai sievietes un meitenes, bet arī visa sabiedrība kopumā.

Koronavīrusa krīze ir pasliktinājusi situāciju arī šajā jomā, jo ierobežojumu dēļ cietušajiem – galvenokārt sievietēm un bērniem – piespiedu kārtā nākas uzturēties zem viena jumta ar varmākām: katru dienu visu diennakti. Kaut arī vēl ir pāragri iegūt uzticamus datus par pandēmijas seku ietekmi, Pasaules Veselības organizācija ir ziņojusi, ka Eiropā ievērojami pieaugusi starppersonu vardarbība mājās.

Jau mēnesi pēc koronavīrusa krīzes sākuma dažās valstīs ir reģistrēts ārkārtas izsaukumu skaita pieaugums par līdz pat 60 % no sievietēm, kuras cietušas no tuvu partneru vardarbības. Uzticības tālruņu dienesti savās interneta vietnēs ir reģistrējuši līdz pat pieckāršu pieprasījumu skaita pieaugumu. Šī globālā krīze ir atklājusi un izcēlusi nepieciešamību steidzami nodrošināt diennakts atbalsta pakalpojumus visiem vardarbības upuriem neatkarīgi no mītnes valsts.

Šīs problēmas mērogs ir tik plašs, ka vislabāk cīnīties pret vardarbību pret sievietēm varētu, ja ES dalībvalstis vienotos un veiktu saskaņotus pasākumus Eiropas līmenī, lai ikviena sieviete un meitene Eiropas Savienībā gūtu vienlīdzīgu aizsardzību neatkarīgi no dzīvesvietas.

No 27 ES dalībvalstīm 21 valsts ir parakstījusi un ratificējusi Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu – tā pazīstama arī kā Stambulas konvencija, jo tika parakstīta šajā pilsētā.

Šī Konvencija ir pirmais starptautiskais juridiski saistošais instruments, ar ko izveido sistēmu tieši ar nolūku apkarot vardarbību pret sievietēm. Tajā galvenā uzmanība pievērsta vardarbības novēršanai, cietušo aizsardzībai un pārkāpēju kriminālvajāšanai. Konvencijas ratificēšana ir būtiska, lai nodrošinātu, ka tiek ieviesta ilgtermiņa politika un pasākumi, ar kuriem apkarotu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenēs.

Kopš stāšanās spēkā 2014. gadā šī Konvencija ir ļāvusi gūt būtiskus panākumus attiecībā uz cietušo aizsardzību. Eiropas Padomes veiktā uzraudzība liecina par jūtamu un pozitīvu ietekmi uz sabiedrības informētības pieaugumu par šo steidzamo vajadzību rīkoties un nodrošināt labāku aizsardzību. Konvencijas ietekmē dalībvalstu iestādes ir ieviesušas augstākus likumdošanas un politikas standartus.

Piemēram, attiecībā uz vardarbību ģimenē vairākas dalībvalstis saskaņo noteikumus savos tiesību aktos un kriminālkodeksos ar Konvencijas noteikumiem. Citas valstis ir pieņēmušas specializētus likumus par vardarbību ģimenē un grozījušas tiesību aktus, lai aizliegtu vajāšanu un paredzētu papildu aizsardzības pasākumus. Kādā no dalībvalstīm ir pieņemts visaptverošs nacionāla līmeņa pakts pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, bet vēl kādas citas dalībvalsts parlaments pieņēmis grozījumus tiesiskajā regulējumā par vardarbības ģimenē novēršanu un cietušo aizsardzību un palīdzību viņiem. Citur grozītas civiltiesības, lai atzītu, ka bērnu pieredzētā vardarbība ģimenē ietekmē viņu labklājību.

Manuprāt, ir patiešām žēl, ka ne visas ES dalībvalstis ir pievienojušās Stambulas konvencijai, neskatoties uz to, ka tā ir tik daudz sasniegusi cietušo aizsardzībā. Lai labās prakses apmaiņas nolūkā vienkopus pulcētu dalībvalstis un ieinteresētās personas un tādējādi atbalstītu Konvencijas praktisko īstenošanu, Komisija līdz 2021. gada beigām izveidos ES tīklu ar dzimumu saistītas vardarbības un vardarbības ģimenē novēršanai.

Tomēr par drošu Eiropas sabiedrību un drošību mājās sievietēm ir atbildīgs arī ikviens iedzīvotājs, un pirmais solis ir ikdienas ticības un attieksmes maiņa mājās, darbā un skolā. Neraugoties uz gadu desmitiem ilgu progresu dzimumu līdztiesības jomā, vardarbība pret sievietēm izriet no tādas pat šodien pastāvošās pārliecības, ka vīrieši ir pārāki par sievietēm. Jo agrāk mēs sāksim izglītot zēnus un meitenes par dzimumu līdztiesību un nevardarbīgām attiecībām, jo labākus rezultātus mēs sasniegsim. Jebkurā sociālajā saziņā mums ir pastāvīgi jācīnās pret stereotipiskām dzimumu normām, kas pārāk bieži nosaka mūsu izvēli un izturēšanos.

Dzimumu līdztiesība nav tikvien kā politikas koncepcija, tās ir arī pamata cilvēktiesības. Es turpināšu tiekties uz mērķi, lai visas sievietes un meitenes varētu pilnībā izmantot šīs tiesības un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi – būt noteicējām pār savu dzīvi, attīstīties un būt brīvām.