Latvijas kalendārā ir trīs piemiņas dienas, kad atceramies netaisnīgi notiesātos, izsūtītos un nošautos. Divām piemiņas dienām – 25. martam un 14. jūnijam − tradicionāli tiek pievērsta sabiedrības uzmanība, ir izveidojusies piemiņas pasākumu tradīcija. Gatavošanās tiem notiek savlaicīgi, un tie norit svinīgi. Valdības locekļi un Saeimas Prezidijs noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Notiek konferences, tiek publicēti raksti medijos, notiekošo pārraida televīzija.
Turpretim decembra pirmajā svētdienā nekas tamlīdzīgs nenotiek. Tikai sēru lentītes pie karogu mastiem atgādina par kādu jau pasen notikušu nelaimi. Piemiņas diena norit klusi, nemanāmi.
Lai gan 1937. un 1938. gadā bojā gāja vairāk cilvēku nekā 1941. un 1949. gada izsūtījumu laikā un arī latviešu vajāšana tajā laikā bija lielāka, tagadējā vara klusē par tā laika decembra sākuma notikumiem. Nesagaidu piemiņas pasākumus arī šajā decembrī, kad aprit 82 gadi, kopš Staļina Padomju Savienībā sākās pret latviešiem vērstais terors.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!