Lai kāda arī nebūtu katra Latvijas cilvēka personīgā pieredze ar smagām valsts, pasaules un arī privātā līmeņa problēmām, lielākā daļa no tām smagajām situācijām un krīzēm, ar kurām pēdējo 100 vai 90 gadu laikā nācies saskarties sabiedrībai kopumā, ir bijušas tādas, kur katra indivīda devumam dažādu iemeslu dēļ nav bijis izšķirošas nozīmes. Kaut vai tāpēc, ka kādā situācijā noteicoši bijuši ārējie apstākļi, lēmumu pieņemšana bijusi deleģēta šauram politisko amatpersonu vai militārpersonu lokam, pilsoniskā sabiedrība un biedrošanās brīvība bijusi ierobežota vai aizliegta pilnībā.
Tomēr situācija kopš šī gada marta, kad Covid-19 pandēmijas izplatība pasaulē sasniedza Latviju un ienesa nozīmīgas pārmaiņas katra mūsu sabiedrības locekļa ikdienā, atšķiras, piemēram, no finanšu krīzes, kur galvenā atbildība gulstas uz baņķieriem, regulatoriem, politiķiem, vai globāla mēroga klimata pārmaiņām, kur straujas un būtiskas pārmaiņas uz labo pusi nav atkarīgas tikai no viena indivīda apņemšanās sākt labāku un zaļāku dzīvi rīt ap brokastlaiku.