Anda Burve-Rozīte: Bez svētkiem, bet dzīvi
Foto: Privātais arhīvs
Vairs neatceros pēdējo reizi, kad naktī varēju normāli aizmigt. Kad pirms nedēļas strādāju pie savas pēdējās šī gada intervijas žurnālam Ir, datora ekrāns manā priekšā viegli šūpojās kopā ar teksta virkni. Tas nav tikai bezmiegs. Kopš novembra gandrīz bez apstājas sāp, tautas valodā izsakoties, mugurkauls un kuņģis. Esmu universitātes klīnikas ķirurga dzīvesbiedre, un šīs ir nepilna gada laikā samilzušā stresa sekas.

Kad Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā un pasaulē, gada sākumā uzliesmoja Covid-19 pandēmija, ārstu un medmāsu ģimenēs jaunos ārkārtas apstākļus visdrīzāk uzlūkoja citādi, kā vairumā sabiedrības. Tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi pavisam tiešā nozīmē. Mediķu darba saturs paredz, ka viņi jebkurā brīdī var saskarties ar koronavīrusa pacientu – neatliekamās palīdzības dienestā, slimnīcu uzņemšanā, ģimenes ārstu praksē, poliklīnikā. Pat visstingrākie noteikumi un armijas disciplīna negarantē 100% drošību – Latvijā, tāpat kā pasaulē, ārsti un medmāsas smagi saslimst un mirst.

Kad mans vīrs nesen pilnā aizsargekipējumā nakts dežūrā devās pie koronavīrusa inficēta pacienta – ar Covid-19 bija saslimusi visa ģimene, es no stresa sāku vemt. Bija 2:45 naktī. Ar plaukstām atspiedusies pret poda malu, prātā pārcilāju, kā būs, ja vīrs nomirs – kā izturēšu. Pavasarī no dzīves ar nāvējošo slimību mūžībā bija aizgājis man tuva cilvēka, kolēģes, vīrs – vesels un spēcīgs vīrietis pusmūža gados. Notikušais 2020. gada baisajai globālajai realitātei piešķīra pavisam konkrētus vaibstus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!