Tieši Pirmajos Ziemassvētkos izlasīju ziņu portālā "Delfi" viedokļa rakstu, kuru portālam nosūtījis visai cienījams advokāts (tātad jurists) Jānis Taukačs. Un gluži kā Pirmo Ziemassvētku atklāsme man "atvērās" patiesība: es esmu "nekas". Vai, pareizāk sakot, tukšs gaiss.
Gluži tāpat kā citi mani kolēģi – pasākumu rīkotāji un producenti, tāpat kā mūziķi, tāpat kā video, audio, kino cilvēki – gan aktieri, gan filmu veidotāji, tāpat kā fotogrāfi un vizuālās mākslas meistari. Jo tieši es un mani kolēģi ir tie "blēži", kuri plāno saņemt t.s. datu nesēju atlīdzību par "tukšu gaisu". Tātad – secinājums taču loģisks, advokāta kungs: mēs esam tas "tukšais gaiss"...
Nepievērsīšos šī pasākuma emocionālajai pusei – šis nav ne pirmais, ne pēdējais raksts, kas man kā producentam un, nešaubos ne mirkli, arī maniem iepriekš minētajiem kolēģiem izraisa visnotaļ skumjas pārdomas: kāpēc, piemēram, pērkot kādu preci veikalā, dodoties uz konsultāciju pie advokāta vai ārsta, mēs visi skaidri zinām, ka par to ir jāmaksā, bet mūsu darbs un mūsu radītā vērtība – dziesma, dzejolis, fotogrāfija, videoklips, kinofilma, pasākums utt. – ir patērējama bez maksas. Tātad tā nemaksā neko. Un – no šāda viedokļa raugoties – Taukača kunga paziņojums, ka datu nesēju atlīdzība ir nodeva par tukšu gaisu, patiesībā ir šī uzskata kvintesence. Mēs esam "nekas" jeb tukšs gaiss...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!