Ilmārs Šlāpins, 'Rīgas Laiks': Karmas policija  (8)

Tā vien šķiet, mediju redaktori paļaujas uz to, ka vārds "karma" ir labi zināms un saprotams visplašākajās lasītāju aprindās un to nevajag tulkot vai paskaidrot. Galu galā, dažādos tekstos un kultūrās to lieto jau trīs vai pat četrus tūkstošus gadu.

Sanskrita vārds karman- (nominatīvā – karma) ir lietvārds nekatrā dzimtē; arī tā pamatnozīme ir visai neitrāla un vispārīga: darbs, darbība, rīcība, veikums, paveiktais, nodarījums. Senākajos indiešu literatūras pieminekļos (Rigvēdā tas atrodams 40 reizes) tas minēts tieši šādā izpratnē – "upurēšana ir vislabākais darbs (karma)". Specifiskākā nozīmē karma pirmoreiz parādās ap 7. gadsimtu pirms mūsu ēras Brihadāranjakas Upanišadā: "Patiesi, [cilvēks] labs kļūst caur labiem darbiem, slikts – caur sliktiem." Jau vēlāk karmas jēdziens pārceļoja uz dažādu Indijas reliģiju ētiku un soterioloģiju (mācību par dvēseles glābšanu) un kļuva par vienu no populārākajiem "Austrumu mācību" svešvārdiem 20. gadsimta garīguma meklētājiem visā pasaulē.

Drīz vien karma tika sasaistīta ar dažādiem priekšstatiem par likteni un iepriekšnolemtību, reinkarnāciju (kas savukārt ir vienīgi rietumnieku termins, par ko liecina tā latīniskā izcelsme, turklāt tāda termina nav nevienā Austrumu mācībā) un "visu, kas ar mums notiek". Būtībā ar karmu var izskaidrot jebko un par karmu var nosaukt jebko, kas kaut ko ietekmē, taču Austrumu gudrības meklētājiem to bija svarīgi padarīt par kaut ko objektīvu, ko var saņemt un nodot tālāk. No vienas puses, karmu sāka iztēloties kā īpašu "sākotnējo kapitālu", iepriekšējās dzīvēs uzkrātu grēku un labo darbu "pūru", ar kuru cilvēks sāk savu jauno dzīvi, bet, no otras puses, par karmu dēvēja tādu kā universālo likumu, kas nosaka katra indivīda un visa apkārtējā eksistenci. "Kāpēc sagruva tilts, pār ko brauca vilciens, kurā sēdēja mana vecmāmiņa?" – "Karma!"

Tikmēr dažās budisma skolās (ne visās) šim jautājumam piegāja ar zinātnisku interesi un rūpīgāk iedziļinājās karmas problemātikā, lai skaidrotu fenomenālās pasaules uzbūvi un eksistenci. Viens no šādiem pētniekiem, kas dēvēts par ietekmīgāko indiešu budisma teorētiķi, Vasubandhu (dzīvojis mūsu ēras 4. un 5. gadsimtā un sarakstījis 1000 darbu, no kuriem saglabājušies ap 50), ir plašāk pazīstams ar savu traktātu par Abhidharmu (jeb "visām dharmām", tas ir, esamības elementiem), kura ceturtā nodaļa veltīta mācībai par karmu (karma-nirdeša). Interesanti, ka Vasubandhu rakstījis visai pretrunīgi, tādēļ viņu līdz pat šim uzskata par divu konkurējošu skolu – sarvāstivādas jeb sautrāntikas un jogāčāras – aizsācēju; ir pat teorija, ka patiesībā tie bijuši divi dažādi cilvēki, lai gan lielākā daļa pētnieku sliecas domāt, ka šis mūks savas garās dzīves laikā ir mainījis uzskatus un saviem iepriekš rakstītajiem tekstiem vēlāk pievienojis polemiskos komentārus.

Atšķirība starp šo skolu metafiziskajiem priekšstatiem ir diezgan pamatīga un skar jautājumu par esamības elementu raksturu: vienā gadījumā (sarvāstivādā) visas dharmas (elementus) uzskata par objektīvi eksistējošām, otrā (jogāčārā) tās aplūko kā vienīgi šķietamību. Pēc dabas būdams sistematizētājs un enciklopēdists, Vasubandhu savā traktātā veicis dažādu karmas aspektu uzskaitījumu un klasifikāciju, atzīmējot, ka karma var būt divējāda – tāda, kuras sekas ir noteiktas un sajūtamas, un arī tāda, kuras sekas ir nenoteiktas un neuztveramas. Noteiktās sekas ir trīs veidu: tās var sajust šīs dzīves laikā; uzreiz pēc pārdzimšanas nākamajā dzīvē vai arī tikai vēlākās dzīvēs. Karmiskā ietekme var tikt sajusta piecos veidos: tieši; attiecībā pret kaut ko; kā esoša kaut kā pamatā; kā kaut kā sekas un kā pati eksistence.

Nu, un tamlīdzīgi. Interesantākais ir tēze, ka karma Vasubandhu izpratnē ir ne tikai pati darbība, bet arī (un pirmām kārtām) mentālais impulss (cetanā), kas to izraisa, – motivācija, iecere, vēlme kaut ko izdarīt. Tieši cetanā nosaka darbības raksturu (vai, kā teiktu mūsdienu ezoteriķi, iekrāso tās enerģētiku) un padara par nesaraujamu cilvēciskās eksistences cēloņu un seku ķēdi. Šāda izpratne ir vērojama daudzās ētiskās mācībās, sākot ar Bhagavadgītu, kur Krišna māca Ardžunam, ka paļaušanās uz dievišķu virsvadību noņem rīcībai tās morālo aspektu, līdz Kalna sprediķim, kurā Kristus teic: "Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī." (Mt. 5:28) Šo itin seno atziņu bieži vien piemirst mūsdienu karmas apcerētāji, kas apietas ar to kā ar fiziski taustāmu priekšmetu – piedāvā to "diagnosticēt", izmērīt, nosvērt un labot.

Gluži tāpat, kā tas bieži notiek ar līdzībām un metaforām, frāzes par karmas "sēklu", tās "nobriešanu", tās "izsmelšanu" mēs sākam uztvert burtiski. Bet jau Buda uz jautājumu, vai itin viss, kas ar mums notiek šajā dzīvē, ir iepriekšējas rīcības sekas, atbild ar sev raksturīgo relatīvismu: nē, ir arī tādas lietas, kas gluži vienkārši ar mums "gadās". Bet saskatīt karmisko likumsakarību izpausmes (tieši tāpat kā zināt savas iepriekšējās dzīves) var tikai būtne, kas sasniegusi radikālu un galēju apziņas stāvokli, dēvētu par apskaidrību. Viss pārējais ir tikai melšana.