Neticami, ka ir pagājuši 30 gadi kopš neaizmirstamajām barikāžu dienām, kad mūsu tautas gara spēks bija lielāks par padomju karaspēku. Tādu vienotību un saliedētību laikam var piedzīvot vienreiz mūžā, jo mērķis bija viens: Latvijas brīvība un neatkarība. Mani pats liktenis bija nolicis Vecrīgas sirdī, 1990. gadā biju pieņemts darbā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, lai veidotu topošo Latvijas Fotogrāfijas muzeju.
Kad sākās barikādes, gluži dabiski, viss lielais muzeja kolektīvs iekļāvās barikāžu aizstāvju rindās. Doma muzejā ierīkoja ēdināšanas punktu ar maizītēm, tēju un kafiju. Mani direktore Klāra Radziņa norīkoja dežurēt Doma baznīcā, sekot līdzi kārtībai un uzraudzīt altāri, jo nekas netika noņemts vai noslēpts. Tā diennaktīm turpinājām dežurēt, turpat nosnaudāmies, nāca cilvēki un arī atpūtās. Beigās sapratām, ka ilgi tādā režīmā neizturēsim, un sākām dežurēt uz maiņām. Brīvajā laikā devos fotoekspedīcijās dokumentēt notiekošo. Kā tiek aizsargāta ar smago tehniku Ministru padome, Saeima, sakaru centrāle, televīzijas centrs Zaķusalā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!