"Tikko ievēlētā viceprezidente Kamala Harisa televīzijas intervijā teica, ka esot apsolījusi Džo Baidenam jebkurā jautājumā vienmēr dalīties ar viņu savā "piedzīvotajā pieredzē". [..] Tā nu es ceru, ka ievēlētā viceprezidente līdzās dzīvajai pieredzei dalīsies arī savos saprāta apsvērumos. Mēs kļūdāmies, uzlūkojot savu privāto vēsturi kā kādu atklāsmi, pārāku par faktiem un refleksiju. Runas par piedzīvoto pieredzi ir jālieto sarunas uzsākšanai, nevis tās pabeigšanai," rakstīja Kvamī Antonijs Apija laikrakstā The Guardian pagājušā gada 2020. gada 11. decembra numurā.
Ar apzīmētājiem jābūt uzmanīgiem: tie reizēm ir svarīgāki par sekojošajiem lietvārdiem. Piemēram, poļu vēsturnieks Mačejs Janovskis apgalvo, ka vārdu "nacionālisms" bez apzīmētāja vispār nedrīkst lietot. Bez "etnogrāfiskais", "politiskais", "romantiskais" un tamlīdzīgiem kvalificējumiem pats vārds ir maldinošs. Līdzīgi arī ar jēdzienu "piedzīvotā pieredze" (lived experience): sāls te slēpjas sliktajās apzīmētāja attiecībās ar sekojošo lietvārdu. Vai tad pieredze var nebūt piedzīvota? Kad tad vēl var kaut ko pieredzēt, ja ne piedzīvotās dzīves laikā? Tātad apzīmētājs vai nu ir lieks (kā, piemēram, "apaļa lode"), vai arī mēģina pateikt par lietvārdu kaut ko pavisam citu, tā sākotnējai nozīmei pretēju.
"Piedzīvotā pieredze" tiešām nāk no tās pašas jēdzienu rindas, pie kuras pieder "dzīvespasaule" (Lebenswelt), "dzīves filozofija" (Lebensphilosophie) un citi tamlīdzīgi jēdzieni, iecienīti vācu filozofijā laikposmā no Dilteja caur Huserlu līdz Heidegeram. "Piedzīvotais" šeit nozīmē pretnostatījumu tādai pieredzei, kādu to saprot dabaszinātnes, – sistemātiski novērojamai un aprakstāmai, objektīvai (t.i., neatkarīgai no konkrētā novērotāja), kā arī matemātiski analizējamai. Šīs tradīcijas saknes meklējamas romantismā – ar tam raksturīgo pārliecību, ka cilvēka dvēselē vienmēr ir kaut kas racionālās kategorijās neaprakstāms, kaut kas tāds, kas nepadodas apgaismības zinātniskā prāta loģikai. Dilteja gadījumā atsaukšanās uz "piedzīvoto" turklāt vēl kalpoja par pamatojumu humanitāro zinātņu zinātniskumam. Sak, dabaszinātnes nodarbojas tikai ar "ārējās", "mehāniskās" pasaules skaidrošanu, turpretī humanitārās zinātnes, lūk, cenšas saprast īpašo cilvēka piedzīvoto pieredzi. Būtiski, ka šī dzīvotā pieredze faktiski ir un paliek privāta: tā varbūt ir saprotama un pārdzīvojama kādam, kurš spēj tajā iejusties, bet nekad ne analizējama.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!