Ilze Krastiņa: Labdien, 1991. gada barikāžu muzej!  (45)

Tā bija kopības sajūta ar vienu mērķi – nosargāt savu mīļo tēvzemi, kura bija briesmās un kuras zeme dega. Tie daudzie ugunskuri tiešām dega nepārtraukti, veselu nedēļu. To radītie dūmi iesūcās ne tikai mūsu drēbēs, bet arī smadzenēs un tur atrodas līdz šim brīdim. Izkūpējusi ir tikai vienotības sajūta, kaut gan tāda ir vitāli nepieciešama, lai turētos pretī tiem tumšajiem spēkiem (sātanistiem), kuri dara visu, lai iznīdētu Eiropas valstu kulturālās un garīgās vērtības.

Šie spēki jau sasnieguši augstu līmeni – Satversmes tiesu, Saeimu un izglītību vadošos ierēdņus, skolotājus. Ar bruņu tehniku vienotību nepanākt. Jābūt kādai personībai ar lielo burtu. Es domāju, ka latviešu tautas vienotājs varētu būt Valsts prezidents Egils Levits, jo 1992. gadā viņam bija skaidra vīzija par to, kā jāatjauno un kādai jābūt 1918. gadā dibinātajai Latvijas Republikai.

Tagad par barikāžu atmiņām. Uz barikādēm neviens mani neaicināja, bez vārdiem es sapratu, ka man jābūt tur, kur atrodas visi savējie. Advokāti necentās sevišķi piedalīties politikā, bet šoreiz 1991. gada barikādes nebija politika, tā bija iespēja piedalīties Notikumā: "Būt vai nebūt brīvai Latvijai, būsim vai nebūsim saimnieki savā zemē?!"

Mēs, trīs advokātes, Terēza Kaupere, Inta Senčilo un es, no Rīgas 1. juridiskās konsultācijas Andreja Pumpura ielā 1, Rīgā, organizējām maizīšu smērēšanu un tējas gatavošanu barikāžu dalībniekiem. Mūsu "štābiņš" atradās Advokātu padomes telpās Rīgā, Brīvības bulvārī 34 (ieeja no Tērbatas ielas).

Toreiz tur bija Augstākās tiesas kancelejas un tiesu zāles. Smērējām kaudzēm un nesām turpat uz Brīvības ielas stāvošās smagās tehnikas vadītājiem, varoņiem no lauku sētām. Tie bija vienkārši, drosmīgi vīri. Kad maizītes bija sasmērētas un smilšu maisi salikti pretī ieejas durvīm, puiši no augšas nonesa Ļeņina bisti (krūšutēlu) un nolika virs maisiem, tādējādi bloķējot durvis pret omoniešiem. Paši uzgājām augšā, 3. stāvā, tieslietu ministra Viktora Skudras kabinetā. (Vēlāk Viktors Skudra bija Satversmes tiesas tiesnesis, bijis arī prokurors un advokāts.) Viņš bija īsts Latvijas patriots.

Tāds pat patriots bija tiesnesis Leons Baumanis, kurš Skudras kabinetā skatījās pa logu un komandēja: "Meitenes, gulties, brauc omonieši!" Viņš pazina viņu mašīnas un gājienus. Viens no gājieniem bija tāds, ka viņi apsūdzēja mūsu kārtības sargu puišus, kuri esot izvarojuši viņu sievas. Tie bija meli. Mēs ar advokātu Vili Kozlovski bijām spiesti skriet zem lodēm (tajā dienā apšaudīja Iekšlietu ministriju) uz prokuratūru, lai sniegtu puišiem juridisko palīdzību.

Kad aktivitātes Augstākās tiesas telpās bija piestājušas, mēs izgājām uz Doma laukumu. Tā gluži nebija, ka bijām kailām rokām, man līdzi bija dihlofosa baloniņš, ko varētu laist lietā pret omoniešiem. Nenācās izmantot. Doma laukumā ar rokām uztaisījām simbolisku Rubika + Kaula kapu. Tajās dienās sniega bija ļoti maz. Sākām spraust uz Doma baznīcas sētas mietiņiem PSRS atribūtiku: pases, kara biļetes, konstitūciju, ziepju talonus. Man bija tikai arodbiedrības biedra karte, to arī uzspraudu. Padziedājām pie ugunskura Saeimas tuvumā. Tur tikt varēja, tikai spraucoties cauri betona bluķiem. Lācītis Pūks tur cauri netiktu. Braucot ar rīta autobusu uz Imantu, aizmigu. Pamodos tikai galapunktā. Man mājās bija divi bērni. Vīrs arī dežurēja RTU telpās.

Bet tagad kāds stāsts, ko man izstāstīja Augstākās tiesas tiesnese Zaiga Raupa. Varat ticēt, varat neticēt, bet tā viņa stāstīja. Viņa dzīvoja vienā mājā ar Baltijas kara apgabala virspavēlnieku (gubernatoru) Kuzminu, blakus dzīvokļos Rīgā, Valdemāra ielā. Biedrs Kuzmins bijis sadzēries un teicis Zaigai, ka iebrukums no desantnieku puses neesot noticis tāpēc, ka viņš neesot īstajā brīdī izšāvis sarkanu raķeti. Viņš nodomājis, ka viņam Ādažos ir uzcelta māja... Tā ir patiesība, ka PSRS armijas desantnieki bija dislocēti Pleskavā.

Mēs masveidīgi rakstījām Mihailam Gorbačovam telegrammas, atgādinot, ka Krievija 1920. gadā noslēgusi ar Latviju neuzbrukšanas līgumu, PSRS konstitūcijas pamatprincipus. Es personīgi pieliku klāt telegrammai neuzbrukšanas līgumu, to aiznesu reizē ar ievārījuma burciņām uz Latvijas Radio. Radio darbinieki bija drosmīgi un raidīja visu laiku kādu informāciju. Staigājām ar mazajiem radioaparātiem padusēs. Mēs, grupiņa juristu, aizbraucām uz Viļņu satikt Gorbačovu un piedalīties mītiņā. Ar mani kopā brauca tiesnesis Grāvelsiņš, Inta Dombrovska, advokāte Irēna Tamberga. Visu laiku lūdzām Dieviņu, lai sargā mūsu valsti. Lielu iespaidu atstāja manifestācija Daugavmalā, jo nevarēja palikt bez sekām mūsu pusmiljona cilvēku lūgšanas. Man ir laba sajūta, ka mana dvēsele kopā ar mani bija tur tieši īstajā brīdī un īstajā laikā. Tās sajūtas nevar attēlot neviena māksla, tās tiks paņemtas līdzi mūžībā! Lai Dievs svētī Latviju!