Indriķis Muižnieks, 'Rīgas Laiks': Tārpi tīklā  (10)

Rakstā var uzzināt, ka no mūžīgā sasaluma zonas ģeoloģiskajiem urbumiem Kolimas upes krastos ir izdevies izņemt un savairot divu sugu nematodes. Augsnes nematodes ir attāli cērmju radinieki, sīki pavedienveida tārpiņi, sastopami it visur – gan tuksnešos, gan okeānos, gan augstu kalnos, gan dziļi pazemē. Domājams, ka atdzīvinātās nematodes sasalumā nonākušas pirms apmēram 40 000 gadu un kopš tā laika ne reizes nav atkusušas. No saltā miega atmodinātās nematodes vairojās bez seksa ar neapaugļotām olšūnām, ēda baktērijas, un to sugas piederību noteica ar mikroskopa un nukleīnskābju sekvencēšanas palīdzību. Dzīvi tārpiņi atrasti divos no 300 paraugiem. Tas šķiet aizdomīgi: ja reiz nematodes ir visur un tundras augsnē saglabā dzīvotspēju sasaldētā veidā, tad varētu gaidīt plašāku to pārstāvniecību pētītajā materiālā. Turpretī, ja atradumi ir reti, var gadīties, ka, piemēram, kušanas vai grunts slāņu nobīdes rezultātā vasarā atkususī augsnes virskārta ir piesārņojusi dziļāko, mūžīgā sasaluma daļu nesen, nevis pati sasalusi pirms desmitiem tūkstošu gadu.

Lai nu kā, raksts ir guvis ne tikai žurnālistu, bet arī zinātnieku ievērību. Datubāze Scopus rāda, ka līdz 2020. gada beigām tas jau ir citēts 13 publikācijās par anabiozi, astrobioloģiju un dabas aizsardzību.

Vkontakte publicētajā ziņā, protams, ir būtiski sagrozīti zinātniskajā rakstā minētie fakti. Īpaši būtu jāizceļ pievienotie attēli, kam pie videoklipiem pieradušai uztverei ir pat būtiskāka nozīme nekā tekstam. Viens ziņas variants par divu tārpu atgriešanos ir papildināts ar palielinātiem attēliem no oriģinālās publikācijas, tiesa, bez mēroga norādes: var iztēloties, ka atdzīvojusies vidēja izmēra slaika slieka, lai gan redzamie objekti ir knapi milimetru gari un uzņēmumi izdarīti mikroskopā. Otrajā variantā mūžīgā sasaluma gūstekņu vietā parādīts dziļūdens karsto avotu iemītnieka, daudzsaru pompejtārpa (Alvinella pompejana), portrets. Šis ap 15 cm garais radījums mīt gandrīz vai verdošā ūdenī, no kura postošās iedarbības to pasargā bieza baktēriju gļotu kārta. Savas īpatnās, gorgonai Medūzai līdzīgās galvas dēļ tas ieņem augstu vietu pasaules atbaidošāko dzīvnieku topā un labi noder apokaliptiskas fona noskaņas radīšanai publicētajā ziņā.

Uz labu laimi paskatoties pēdējā laika Vkontakte nonākošās ziņas un īpaši – tās pavadošos attēlus, liekas, ka šī tīkla redaktoriem patīk savu auditoriju ķircināt un āzēt. Tāpat liekas, ka vismaz daļa lietotāju šajā spēlītē labprāt iesaistās – kā atstāstot un piestāstot jaunas epizodes ar "gadījumiem no dzīves" jautrā mednieku saietā. Lielākā daļa klausītāju tomēr ir lētticīgie naivuļi, tie ņem visu par pilnu un šausmās vaimanā par tuvo pasaules galu.

Izjokošanas un apcelšanās tradīcija nav sveša arī akadēmiskajai vidē. Par dīvainiem pētījumiem, kuri "vispirms cilvēkiem liek smieties, tad pārdomāt", nu jau 30 gadus piešķir alternatīvo Ig Nobela jeb krievu valodas versijā – Šnobeļa balvu. Britu vadošā zinātniskā žurnāla Nature redakcija pirmās aprīļa nedēļas numurā tradicionāli publicē kādu zinātniski noformētu blēņu stāstu, piemēram, par plakanās Zemes teorijas pierādījumu vai mūžīgās jaunības proteīna molekulāro struktūru. PSRS ģenētikas folklora glabā atmiņas par tautsaimnieciski nozīmīgu mazsālītu gurķu selekcijas metodi, kas pārpratuma pēc no kāda institūta joku dienas sienasavīzes tika pārpublicēta tajā pašā žurnālā, kur atrodams raksts par Sibīrijas nematodēm.

Laikā, kad pasaulei pāri veļas Covid-19 otrais vilnis, aug pārliecība par globālo sasilšanu un vairojas bezdarbnieku skaits, ziņa par mūžīgā sasalumā atdzīvojušamies tārpiem ir variācija par optimisma tēmu: "Jums liekas, ka sliktāk vairs nevar būt? Nu ko jūs, noteikti būs sliktāk! Būs arī zombijtārpi ar astoņkāju taustekļiem..."

Nedomāju, ka blēņu stāstus, pasakas un anekdotes var kvalificēt kā viltus ziņas. Drīzāk tā ir mistera Bīna realitāte, pēc principa "nepiemelosi, stāstu neizstāstīsi". Protams, nevajag arī par zemu novērtēt auditorijas lētticību un ziņas parādīšanās brīža nozīmi. Velsa "Pasauļu kara" radioteātra pārraide radīja paniku tieši Halovīna vakarā.

Varbūt pandēmijas uzvilktajai Vkontakte auditorijai vēl labāk par tārpiem būtu gājis pie sirds 2015. gada šausmu stāsts no Vesti.ru: "Zinātnieki atdzīvinājuši senu vīrusu, kas nogalināja mamutus un dinozaurus." Stāsts ir par to pašu Austrumsibīrijas mūžīgā sasaluma zonu, kur uzgāja nematodes. Tur jau pirms tārpiem tika atrastas dzīvas aļģes, infuzorijas, amēbas, baktērijas un arī mamuti. Pēdējie gan bija pavisam beigti, taču no viņu kuņģī saglabātajām augu atliekām franču pētnieki izdalīja milzu vīrusu – līdzīgu tam, kas gadus desmit iepriekš tika atrasts jūras aļģēs. Tā diametrs ir milimetra tūkstošā daļa, bet vienalga tas ir 15 reizes lielāks par koronavīrusu. Nekas, ka šie vīrusi nav un nevarēja būt bīstami ne cilvēkiem, ne mamutiem, ne arī dinozauriem, kas izmira kādus 60 miljonus gadu pirms mamutiem. Ja jau koronavīruss sataisa tik lielas ziepes, ko vēl sagaidīt no aizvēsturiska milža...

Sociālais tīkls spēj pārsteigt, iebiedēt, samulsināt un satraukt. Īpaši jau labticīgus apmeklētājus, kas nav to pastāvīgie lietotāji. Uzbudinoši, tomēr nekaitīgi: mēs saspringstam, komentējam, it kā piedalāmies, bet ar vienu klikšķi esam ārā, drošībā.

Tārpi tīklā nav tārpi zupā, dumpis uz "Potjomkina" vai revolūcija valstī to dēļ nesāksies, tīkla lietotāji ēdīs un pamatoti priecāsies, ka tikuši pie 21. gadsimta pārtikas: zināms taču, ka miltu tārpi un circeņi būs nākotnes uztura pamatā. Tiesa gan, miltu tārpi nav tārpi, bet vaboles – miltu melnuļa, Tenebrio molitor – kāpuri.