Katrīna Sproģe: Kā intereses aizstāv politiķi, lemjot par jauno augstskolu pārvaldības modeli?  (13)

Jau kopš universitāšu pirmsākumiem studējošais ir bijusi akadēmiskās kopienas centrālā figūra tik lielā mērā, ka pirmo universitāšu rektori un administrācija tika vēlēti no studējošo vidus, nevis akadēmiķiem, kuri tika piesaistīti kā mācībspēki. Tūkstoš gadus vēlāk, protams, augstskolu struktūras ir mainījušās, bet studējošais joprojām ir studiju procesa galvenā sastāvdaļa. Latvijas Izglītības un zinātnes ministri līdzīgi kā citviet Eiropā ir iesaistījušies Boloņas procesa ieviešanā Latvijā, kura ietvaros studējošais ir centrālā figūra augstākās izglītības sistēmā. Tieši studējošais ir tas, kuru ietekmē izmaiņas augstskolu pārvaldības reformas, jo viņš ir tas topošais speciālists, kas saņems augstskolas diplomu un izglītības procesā iegūtās prasmes un zināšanas liks lietā darba tirgū. Nav skaidrs, kāpēc Latvijas likumdevēji vēlas mazināt studējošo ietekmi uz notiekošo augstskolā, atsevišķos lēmumu pieņemšanas procesos studējošos pat atstājot aiz durvīm.

Šobrīd Augstskolu likuma grozījumi pirms 2. lasījuma skatīti Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Atbalstītā redakcijā apdraud studējošo pašpārvaldes tiesības autonomi izraudzīties savus pārstāvjus augstskolas lēmējinstitūcijās, studējošo lomu lēmumu pieņemšanā padarot vien par formalitāti un skaitlisku kritēriju. Lai arī Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātajā redakcijā studējošajiem vieta padomē bija paredzēta, komisijas deputāti tādu iespēju pat neizskatīja. Grozījumi paredz, ka padomes ir augstskolas augstākā līmeņa lēmējinstitūcijas. Studējošā pārstāvja iekļaušana padomē atstāta katras augstskolas pārziņā, tātad – būtiski atkarīga no vadības un studējošo pārstāvju savstarpējām attiecībām. Ne vienmēr studējošā viedoklis un uzdotie jautājumi augstskolu administrācijai ir izdevīgi vai draudzīgi, kas rada vēlmi studējošā balsi pagriezt par pāris decibeliem klusāku, un šāds regulējums to ļautu veiksmīgi izdarīt.

Lai pamatotu nepieciešamību vienai vai citai augstskolu pārvaldības reformai, politikas veidotāji bieži izmanto Ziemeļvalstu piemēru augstākajā izglītībā. Piemēram, lai pamatotu nepieciešamību samazināt augstākās izglītības iestāžu skaitu, politikas veidotāji salīdzina Latviju uz Ziemeļvalstu fona. Tomēr šobrīd, lemjot par augstākās izglītības padomju sastāvu, Ziemeļvalstīs iedibinātās prakses augstākās izglītības pārvaldībā vairs netiek ņemtas vērā. Arī Dānijā, Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā augstākās izglītības iestāžu padomju sastāvā ir iekļauti studējošie, turklāt tas nav atkarīgs tikai no augstskolas labvēlības, bet gan nostiprināts nacionāla līmeņa likumdošanā. Šāda pieeja, vieglprātīgi izņemot atsevišķus elementus no kopējās augstākās izglītības ekosistēmas, nestrādā, jo šīs sistēmas strādā kā elementu kopa, nevis savstarpēji izolētas darbības.

Paraugoties uz šobrīd notiekošajiem procesiem plašāk, ir skaidrs, ka būtisku ietekmi uz augstskolu pārvaldības modeļu maiņu gan Latvijā, gan kopumā Eiropā ir atstājušas Jaunās publiskās pārvaldes (New Public Management, NPM) idejas. Līdz ar augstskolu pārvaldības reformām sagaidāms, ka lielāka nozīme būs augstskolas snieguma rādītājiem, efektīvam resursu izlietojumam, izvirzīto stratēģiju un mērķu izpildei, tādējādi integrējot tirgus mehānismus un principus augstākās izglītības pārvaldībā. Lai gan šie rādītāji augstākās izglītības attīstībā ir svarīgi, ar tiem tomēr nevar aptvert visas augstskolu darbības šķautnes.

Uzskatot izglītību par vienu no daudzajiem masu patēriņa produktiem, var likties, ka studējošā saistības ar augstākās izglītības iestādi sākas un beidzas vien ar noslēgto studiju līgumu. Tomēr, kā savos pētījumos atzīst Hārvarda Universitātes pētniece Manja Klemenčiča (Manja Klemenčič), šāds uzskats ir maldinošs, skatoties vien no perspektīvas, ka patērētājam jeb pakalpojuma saņēmējiem ir tiesības iebilst pret saņemtā pakalpojuma kvalitāti. Līdz ar jaunās publiskās pārvaldes principu integrēšanu augstskolu pārvaldībā arī studējošo pārstāvniecībām ir jārēķinās ar savas lomas maiņu augstākās izglītības sistēmā, kļūstot par redzamāku šīs sistēmas daļu. Visi jautājumi, par ko plānots lemt augstskolu padomēs, skars arī studējošos. Studējošie ir ne tikai daļa no akadēmiskās augstskolas sabiedrības, bet arī izglītības pakalpojuma saņēmēji un Latvijas nākotnes sabiedrība. Studējošo pārstāvniecībai ir iespēja kļūt par vienojošo faktoru starp abām šīm augstskolā risināmo jautājumu dimensijām, veidojot kopskatu augstskolās ar saskarsmi augstākās izglītības sistēmas ārējām un iekšējām izpausmēm. Latvijā studējošie bieži bijuši pārmaiņu virzītāji, aicinot paaugstināt izglītības kvalitāti, pieejamību un iekļaujošu vidi. Atņemot studējošajiem iespēju iesaistīties lēmējinstitūcijās, augstskolas riskē stagnēt, nevis sasniegt augstākus rezultātus.

Lai arī studējošo pārstāvniecību gan Senātā, gan Satversmes sapulcē arī turpmāk plāno saglabāt ne mazāk 20 % apmērā, studējošo tiesības neatkarīgi pašiem lemt par savu pārstāvju ievēlēšanu gan var tikt atņemtas. Studējošo pārstāvju vietas Satversmes sapulcē ir obligāti jāaizpilda studējošajiem no visiem studiju līmeņiem, tomēr ar to viss nebeidzas. Izveidojoties situācijā, kurā akadēmiskais un vispārējais personāls lēmējinstitūcijās ievēlēs studējošo pārstāvjus, neizbēgami radīsies acīmredzami riski – interešu konflikts, iespējas nevēlamos veidos iespaidot studējošo pozīcijas lēmumos un apdraudētu iespējamo studējošo pārstāvju integritāti. Piemērs šādai studējošo pārstāvju izvēlei redzams Baltkrievijā, kur šobrīd ritošie politiskie procesi tikai un vienīgi apdraud studējošo pārstāvniecības autonomiju, pasliktina studiju kvalitāti un ierobežo akadēmisko brīvību.

Paredzētais plāns – piešķirt tiesības studējošo pārstāvjus Satversmes sapulcē virzīt augstskolas administrācijai, ne pašiem studentiem – un noteikt nepieciešamību nodrošināt studējošo pārstāvniecību visos studiju līmeņos ir nepārdomāts un pat nevajadzīgs. Ar šādu iedalījumu rodas nevajadzīgs ierobežojums kompetentāko pārstāvju ievēlēšanai. Nav arī skaidrs, kāds ir šādas prasības mērķis. Diez vai studējošo pārstāvniecības sastāva noteikšana Satversmes sapulcē ir risinājums Latvijas augstākās izglītības telpas izaicinājumiem.

Latvijas izglītības sistēmas problēmas nav iespējams labot tikai ar veiksmīgāko valstu piemēriem. Nekritiski pārņemot un kopā līmējot dažādas prakses no citām valstīm, var pazaudēt tās pozitīvās īpašības, kas Latvijas augstākajā izglītībā šobrīd eksistē; studentu pārstāvniecība ir viena, un iespējams, galvenā, no tām.