Vilis Seleckis: Putins ir tepat blakus...  (276)

Sākoties perestroikai, Maskavā izdotie laikraksti bija pilni ar idejām par to, kā civilizēt Krieviju, pārvērtēt vēsturi, atklāt patiesību par staļinismu, tā asiņaino pagātni. Tika apgalvots, ka padomiskā režīma demontāža nav iespējama, ja saglabājas tā galvenie balsti – kompartija un Valsts drošības komiteja (VDK). Abas minētās struktūras tika dēvētas par galvenajiem brīvības ienaidniekiem. Taču, skatoties filmu, nākas vēlreiz pārliecināties, ka perestroikas sāktās revolucionārās pārmaiņas Krievijā beigušās ar pilnīgi pretējiem rezultātiem – čekisti kļuvuši vēl ietekmīgāki un ir galvenie tās likteņa lēmēji. Par spīti cēlajiem nodomiem sagraut ļaunuma impēriju, radīt taisnīgāku, tiesiskāku valsti Krievijā vara ir nonākuši tās struktūras rokās, kas tika uzlūkota par galveno brīvības apspiedēju, asiņaino represiju veicēju. Vai tas nav šokējošs iznākums pēc visām tām pārmaiņām, kas astoņdesmito gadu beigās sākās Padomju Savienībā?

Kāpēc Krievijas reformēšanas nodomi beidzās ar tik pārsteidzošiem rezultātiem? Kāpēc tieši čekisti ir kļuvuši reformētās Krievijas valdnieki?

Manuprāt, Alekseja Navaļnija filmas vēstījums par Putina ceļu uz varu sniedz itin skaidru atbildi uz šo jautājumu. Izšķirošā nozīme bija tam, ka čekistiem izdevās sagrābt Krievijas dabas bagātības, iegūt ekonomisko spēku. Pēc tam vairs nebija nekādu grūtību pārņemt arī politisko varu.

Ceļš uz varas virsotnēm noritēja klusi, gandrīz nemanāmi. Sākoties perestroikai, Putins bija tikai sīks čekas virsnieciņš. Taču viņa pārstāvētā organizācija – Drošības komiteja – bija labi organizēts spēks, tās darboņi bija labi informēti par valsts ekonomisko stāvokli, zināja, ka sociālisma ekonomika tuvojas kraham, ka pāreja uz kapitālismu nav novēršama. Acīmredzot Putins, tāpat kā daudzi citi čekisti, saprata, ka jāgatavojas pārmaiņām, nevis tās jābremzē.

Padomiskā haosa, korupcijas apstākļos daudzi vecā režīma kalpi bija paspējuši sazagties un sablēdīt lielas vērtības. Sociālisma apstākļos šo laupījumu nevarēja izmantot, bija vajadzīga ekonomiskā sistēma, kas atraisītu rokas. Manuprāt, tieši te meklējams izskaidrojums tam, ka gan VDK, gan PSKP vadība ļāva Mihailam Gorbačovam sākt perestroiku. Runas par demokrātiju, cilvēktiesībām, preses brīvību topošos "biznesmeņus" vairāk biedēja nekā priecēja. Toties kapitālisms, tirgus ekonomika bija tieši tas, kas atbilda viņu interesēm, jo pavēra plašas iespējas alkatīgo interešu apmierināšanai.

Kamēr demokrāti izmisīgi karoja ar vecā režīma reakcionāro spārnu, tikmēr čekas, kompartijas, komjaunatnes veiklākie zēni, izmantodami savu ietekmi, sakarus, veica priekšdarbus, lai iecerētās reformas – privatizāciju – ievirzītu sev izdevīgās sliedēs. Navaļnija filma šos procesus lieliski atklāj, stāstot par to, kā topošie oligarhi dibināja uzņēmumu tīklus, dibināja kontroli pār Krievijas dabas bagātībām – naftu, gāzi, metāliem. Pārņēmuši ekonomisko varu, čekistiskie kleptokrāti panāca kontroli pār masu informācijas līdzekļiem un cilvēku smadzenēm. Pēc tam veikli tika galā ar oponentiem, kas savulaik sāka perestroiku, cerēja Krieviju pārveidot par civilizētu, demokrātisku valsi. Vairākus no šiem ideālistiem diskreditēja, nemitīgi vēstot, ka tieši viņi – demokrāti, liberāļi – atbildīgi par Krievijas izlaupīšanu, lai gan patiesībā to veica tieši viņi paši. Vēl citus notiesāja vai fiziski iznīcināja. Viņu vārdi labi zināmi – V. Ļistjevs, V. Novodvorska, G. Starovoitova, B. Ņemcovs, A. Politkovska. Tagad kārta pienākusi Aleksejam Navaļnijam.

Tā čeka, kuras sagraušana bija viens no demokrātu mērķiem, gala rezultātā Krievijā kļuva par visu revolucionāro procesu uzvarētāju un izveidoja pašreizējo režīmu, kas kroplāks par to, kas Krievijā pastāvēja līdz perestroikai.

Bet kā Latvijā? Vai pie mums visi bijušie čekisti nolikti pie vietas un te nav iespējams tik koruptīvs režīms kā Krievijā?

Jā, mūsu zemē čekisti nav kļuvuši par prezidentiem, premjeriem, ministriem. Nav ieguvuši tik klaju politisko varu. Bet vai tas nozīmē, ka sarkanās varas kalpi vairs neietekmē Latvijas politiskos procesus?

Diezin vai tā ir. Manuprāt, Latvijā daudzi Atmodas laika un turpmākie procesi ritējuši stipri līdzīgi Krievijas paraugiem. Arī pie mums daļa čekistu un kompartijas funkcionāru sāka laicīgi gatavoties kapitālismam. Tieši tāpēc itin pasīvi noraudzījās uz to, ka tika dibināta Tautas fronte, sākās kurss uz Latvijas neatkarību. VDK rokās bija milzīga vara, plaša ziņotāju armija, tā varēja torpedēt Tautas frontes ieceres, 4. maija Deklarācijas pieņemšanu. Taču neko tādu nedarīja, pēc 1991. gada augusta notikumiem pacēla rokas un ļāva ieņemt savu cietoksni – Stūra māju.

Vienubrīd varēja domāt, ka dziesmotā revolūcija ir uzvarējusi pilnīgi un galīgi, ka atjaunota Latvijas valsts, kurā sāksies straujš uzplaukums, valdīs brīvība, taisnības likumi. Taču jau drīz, kad nogrima daudzi uzņēmumi, sākās bezdarbs, apstājās laikrakstu izdošana, slēdza teātrus, pārtrauca filmu uzņemšanu, grāmatu izdošanu, atklājās pavisam citādi Atmodas rezultāti. Daudzi ļaudis, arī bijušie Tautas frontes trubadūri, spožākās no spožākajām mākslas, mūzikas slavenībām palika bez ienākumiem, meklēja sponsoru atbalstu un brauca pie jauntapušajiem biznesmeņiem. To spožajos kabinetos viņus sagaidīja kungi, kas agrāk sevi dēvēja par biedriem, sēdēja kompartijas birojos un dažkārt kaunināja par ķecerīgu pantiņu sacerēšanu.

Gribot negribot vajadzēja secināt, ka Latvijā galvenie Atmodas uzvarētāji ir vecā režīma kalpi – čekisti un kompartijas funkcionāri, kā arī tie ierēdņi, kas viņus apkalpoja. Kamēr tautfrontieši bija karojuši ar interfrontistiem, tikmēr apsviedīgie kompartijas, čekas, komjaunatnes aktīvisti gan likumīgām, gan nelikumīgām metodēm bija pratuši sadibināt firmas un sagrābt valsts īpašumus. Arī pašus vērtīgākos – vienu no pasaules lielākajām kuģu flotēm, ostas un to uzņēmumus, naftas vadus, alkohola ražotnes, maizes, gaļas, piena pārstrādes kombinātus. Ekonomiskā vara ļāva savās rokās koncentrēt arī politisko ietekmi.

Par to visu milzum daudz rakstīts Latvijas presē. Labi zināmi tie frakas samainījušie kungi, kuru rokās nonāca galvenās vērtības un kuri vēlāk tika dēvēti par oligarhiem. Labi zināmi premjeri, ministri, partijas, deputāti, kuri viņiem piepalīdzēja, lēma par privatizācijas jautājumiem, bet vēlāk it kā nejauši parādījās miljonāru sarakstos. Vārdu sakot, viss bija ritējis gandrīz tāpat kā pie Putina. Vienīgā atšķirība tā, ka mūsējo politikas "gigantu" un oligarhu "pilītes" bija stipri mazākas un meklējamas nevis pie Melnās jūras, bet kaut kur pie Baltezera, Jūrmalā, Puzē vai "mākoņos".

Tā tika palaista iespēja veidot plaukstošu valsti, kurā patiešām valdītu taisnības likumi, Atmodas laika ideāli. Netika veikta tāda privatizācija, kas ļautu daudziem tūkstošiem ļaužu tikt pie spēcīgu uzņēmumu akcijām un vēlāk saņemt dividendes no to peļņas. Tas tika solīts, šim nolūkam tika izdoti sertifikāti. Taču sertifikātu ideja tika sagrauta, tautas kapitālisma veidošanās netika pieļauta. Grūti atrast lielāku netaisnību par to, ko pēc Atmodas piedzīvoja tie Latvijas ļaudis, kas sāka Atmodu, cēla barikādes.

Kā atmaksu par savu patriotismu labākā gadījumā saņēma kādu nozīmīti, bet uzņēmumus un to peļņu pārņēma tie, kurus viņiem vajadzēja uzvarēt, lai taptu neatkarīga Latvijas valsts. Tāpat kā Krievijā, arī Latvijā lielākā daļa Atmodas iedvesmotāju, pārmaiņu procesa vadītāju tika atbīdīti no varas. Viņu vietā nāca veikli zēni, kas spļāva virsū morālei un ideāliem, kalpoja savu saimnieku – oligarhu – vēlmēm. Tāpēc stāsts par izrēķināšanos ar demokrātiem Krievijā ir līdzīgs stāstam par notikumiem Latvijā. Gala rezultātā arī pie mums, tāpat kā Krievijā, izveidojās kaut kas līdzīgs oligarhiskam režīmam. Nauda uzkundzējās presei, tiesu sistēmai, prokuratūrai. Tās turētāji dibināja un finansēja politiskās partijas, gļēvo deputātu vārdā izraudzījās ministrus, prokurorus un pat prezidentus. Ne velti sākās runas par valsts nozagšanu.

Tomēr Latvija nepārvērtās par tādu viduslaiku spoku kā Putina pārvaldītā Krievija. Vismaz pagaidām nav iespējama tāda patvaļa kā Krievijā, kur cietumā tur indēšanas upuri, nevis tos, kuri viņu gribējuši noslepkavot.

Kāpēc Latvijai paveicās vairāk nekā Krievijai? Manuprāt, pirmkārt tāpēc, ka Latvijā bija daudz spēcīgāka sabiedrības vēlme veidot demokrātisku, civilizētu valsti. Tāpēc blakus oligarhu kontrolētajām partijām – "saskaņiešiem", "oranžajiem", "zaļzemniekiem" – ik pa brīdim parādījās spēcīgi oponenti, piemēram, "Jaunais laiks", vēlāk Reformu partija. Bija tādi prezidenti kā Vaira Vīķe-Freiberga, kas ieturēja stingru rietumniecisku kursu. Bija Valdis Zatlers, kas pagrieza muguru oligarhiem, atlaida Saeimu, panāca jaunas vēlēšanas. Te gan jāpiebilst, ka gan "Jaunais laiks", gan citi pieļāva rupjas kļūdas, nebija konsekventi, viņu vidū tika iepludināti šķeltnieki, kas grāva šīs partijas, diskreditēja to vadītājus. Tomēr rietumnieciski orientētie politiskie strāvojumi neļāva oligarhiem sagrābt tik absolūtu varu kā Putinam Krievijā. Nav šaubu, ka viņi plānoja to panākt, un par to labi liecina, piemēram, "Rīdzenes" sarunas. Viņi to varēja izdarīt, jo, kā labi zināms, Saeimā vienmēr aptuveni ceturtā daļa deputātu ir bijusi orientēta uz Krieviju. Tas nozīmē, ka oligarhiem vajadzēja iegūt vēl tikai 25–30 sev pakļāvīgu deputātu vietas, lai Latviju pavērstu Krievijas virzienā un te nodibinātu kaut ko līdzīgu "batjkas" diktatūrai. Tas ir liels brīnums, ka šādus plānus neizdevās īstenot.

Otrs svarīgs faktors, kas neļāva mūsu zemei pārvērsties par Krievijas kopiju, ir Eiropas, ASV ietekme. Dažādas starptautiskās organizācijas mudināja sakārtot pārvaldi, aizstāvēt brīvības, cilvēktiesību principus, preses neatkarību, apkarot korupciju, gatavoties tam, lai Latvija varētu iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Šis spiediens ietekmēja politiskos procesus, deputātu orientāciju. Ne velti putiniskā režīma atklātie un slepenie pielūdzēji vēl līdz pat šim laikam apņirdz visu to, ko dēvējam par eiropeiskajām vērtībām, to atbalstītājus zākā par liberastiem, sorosīdiem. Ja tā visa nebūtu, Latvija tagad līdzinātos Krievijai. Tāpat kā Baltkrievija, tāpat kā Ukraina, kurai jāizcīna asiņainas kaujas par savu teritoriālo integritāti un pašcieņu.

Starptautiskās organizācijas piespieda nodibināt Korupcijas apkarošanas biroju (KNAB) un mudināja to aktīvi darboties. Diemžēl ilgus gadus KNAB kārpījās tukšgaitā, jo oligarhiskajiem spēkiem ar bezatbildīgu Saeimas deputātu atbalstu izdevās paralizēt tā darbu. Labi zinām, kā nelietīgām metodēm tika pazemota Juta Strīķe, kas korupcijas apkarošanu uzskatīja par savu misiju. Saeimas deputāti pat nemēģināja Strīķi atbalstīt, tādējādi demonstrējot, ka koruptanti viņiem tuvāki par to apkarotājiem.

Nedrīkstam domāt, ka Latvijas demokrātiskā, eiropeiskā nākotne ir garantēta. Mūsu parlamentā netrūkst deputātu, kas ir kalpojuši oligarhiem un kas acīmredzot to darīs arī turpmāk. Mūsu demokrātiskā pārvaldes sistēma vēl aizvien ir vāja, mēs esam tālu no patiesa tiesiskuma. Mūsu prokurori un tiesneši vēl aizvien nespēj saukt pie atbildības tos noziedzniekus, kuri savai aizstāvībai var izmantot biezus naudas makus un politisko ietekmi. Daudzi mūsu šķietami brīvie mediji ir atkarīgi no tādu sponsoru naudas, kuri lūkojas Krievijas virzienā un gribētu Latvijā ieviest austrumos valdošo kārtību. Ne mazums ekonomisko formējumu, kuru ienākumi nāk no Krievijas. Daudzi interneta vaukšķi ignorē Alekseja Navaļnija filmas šokējošās atklāsmes par Putina izšķērdību un valsts izlaupīšanu, slavina Krievijas patvaldnieku un zākā Eiropu.

Tāpēc ne brīdi nedrīkstam domāt, ka tas, ko atklāj Navaļnija filma, stāv tālu no mums, ka nekas tamlīdzīgs nav iespējams Latvijā. Patiesībā Putins ir tepat blakus. Un ne tikai aiz robežas. Arī tepat mūsu valstī. Ar putinisma izpausmēm sastopamies ik dienu, un būs jāizcīna vēl daudzas kaujas, lai panāktu, ka nekad Latvijā nebūs iespējami ne tādi monstri kā filmā redzētā pils, ne tik klaja valsts izzagšana, ne tik mežonīga necilvēcība.