Trīs desmitgadēs bijuši neskaitāmi mēģinājumi definēt latviešu un Latvijas identitāti. "Latvija – valsts, kas dzied", "Datos balstīta nācija", "Latvija – vislabāk baudīt nesteidzoties" – šos un vairākus citus saukļus dzirdējis katrs, un dažus no tiem arī pavadījuši skandāli par to, cik lielā mērā tie vispār raksturo un izceļ latviešus uz pārējo nāciju fona. Neliegšos, lai arī es augstu vērtēju mūsu Dziesmu un deju svētkus, tomēr nedomāju, ka tie visprecīzāk raksturotu šodienas latviešu būtību. Kaut vai tādēļ, ka ārpus svētkiem un koncertiem reti sanāk dzirdēt tautiešus dziedam. Ne vairs "ar dziesmu druvā ejam", ne īpaši sadziedamies Līgo svētkos. Un pat paši Dziesmu svētki vidusmēra latvietim kļūst grūti sasniedzami augsto biļešu cenu dēļ.
Domājot par mūsu senčiem nesenākajos simt gados, nevar nepamanīt vienu latviešiem ārkārtīgi raksturīgu īpašību, kas palīdzēja mūsu tautai tikt pāri grūtībām. Sauciet to, kā vēlaties, – sīkstums, spīts, vai citā vārdā. Tieši šī spēja spilgti izpaudusies bezizejas situācijās, likusi mobilizēties un tikt galā ar grūtībām. Vēsturē tam ir desmitiem pierādījumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!