Ir saprotama sabiedrības, cietušo neizpratne un reakcija, jo tiek lemts jautājums par viņu likumīgi iegādāto nekustamo īpašumu piespiedu atsavināšanu. Iegādājoties īpašumus, personas ir paļāvušās uz ierakstiem zemesgrāmatā.
Šajā sakarā gribētu paskaidrot par zemesgrāmatu kā lietu tiesību veidotāju, veiksmīgi darbojošos un arī ticamu valsts publisku reģistru.
Zemesgrāmatu darbības mērķis un rezultāts ir lietu tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā, kā to noteic Zemesgrāmatu likuma 1. pants. Lietu tiesības atbilstoši Civillikuma 927. pantam, ir absolūtas tiesības un tās ir spēkā pret jebkuru trešo personu. Tāpēc šādu tiesību pastāvēšana un saturs ir jādara zināms trešajām personām. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem lietu tiesību publicitāti nodrošina zemesgrāmatas, jo tās ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība (Zemesgrāmatu likuma 1. pants).
Publiskās ticamības princips Zemesgrāmatu likuma izpratnē nozīmē to, ka ieguvējs drīkst uzticēties ierakstiem zemesgrāmatā, proti, ka nekustamais īpašums patiešām ir tās personas īpašumā, kas zemesgrāmatā ierakstīta kā īpašniece. Iegādājoties nekustamu īpašumu, personai jābūt pārliecinātai par iegūto tiesību patiesumu, neapstrīdamību un prioritāti. Pretējā gadījumā būtiski būtu apdraudēta privāttiesiskā stabilitāte.
Tomēr zemesgrāmatu publiskās ticamības princips patiesi piemērojams tikai tādā gadījumā, ja pušu darbības pamatā nav prettiesiska rīcība. Publisko ticamību veido labticīgi nostiprinājuma lūdzēji un labticīgi lietu tiesību ieguvēji. Tas izriet no zemesgrāmatu procesa būtības - zemesgrāmatu process kā rakstveida bezstrīdus process (jeb tiesību apsardzības process) tiek vests pēc civilprocesuālajiem principiem un tiesību normām.
Zemesgrāmatas ir patiesas attiecībā uz visām personām, kuras ir labticīgas zemesgrāmatu saturam gan attiecībā uz ierakstiem, gan attiecībā uz dzēsumiem. Personai nav jāpierāda sava labticība; tas jādara tam, kurš šo labticību apstrīd -tam jāpierāda personas ļaunticība. Zemesgrāmata ir nepatiesa tad, kad zemesgrāmatā izrādās juridiski spēkā neesoši un kļūdaini ieraksti, bet tie neattiecas uz labticīgām trešajām personām, kurām nav zināms par zemesgrāmatas nepatiesumu (L.Muciņš - Zemesgrāmatas Latvijā, Tiesu namu aģentūra, 2003.g, 42.lpp.).
Zemesgrāmatu likuma 77. pants noteic obligāti izpildāmās prasības tiesnesim, pieņemot lēmumus par lietu tiesību nostiprināšanu (grozīšanu, dzēšanu) zemesgrāmatā. Tā Zemesgrāmatu likuma 77. panta 5. punkts noteic, ka, skatot cauri nostiprinājuma lūgumu, tiesnesis pārliecinās par to, ka līdz lēmuma taisīšanai nav saņemta kriminālprocesa virzītāja apstiprināta lēmuma kopija par aresta uzlikšanu mantai. Aresta uzlikšanu mantai regulē Kriminālprocesa likuma 361. pants, kura pirmajā daļā noteikts, lai nodrošinātu mantisko jautājumu risinājumu kriminālprocesā, kā arī iespējamo mantas konfiskāciju, kriminālprocesā uzliek arestu aizturētā, aizdomās turētā vai apsūdzētā mantai, arī mantai, kas viņiem pienākas no citām personām, vai to personu mantai, kuras ir materiāli atbildīgas par aizdomās turētā vai apsūdzētā rīcību. Konkrētajam lēmumam, saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 77.pantu, ir noteikta pirmtiesība uz izpildījumu pret visiem nostiprinājuma lūgumiem, kas tiek iesniegti tiesā pēc šī lēmuma saņemšanas. Tas nozīmē, ka likumdevējs ir piešķīris prioritāti personu tiesību aizskārumam un minētā norma kalpo apdraudēto tiesību aizsardzībai. Savukārt, cik savlaicīgi un vai vispār šāda atzīme tiek iesniegta ierakstīšanai zemesgrāmatā kā publiskajā reģistrā, ir kriminālprocesa virzītāja kompetences un atbildības jautājums.
Zemesgrāmatas uzdevums ir nodrošināt personu pamattiesības - tiesības uz īpašumu un tiesības uz mājokli, kā arī trešo personu tiesības paļauties, ka zemesgrāmatas ieraksts ir pareizs.
Tāpēc godprātīga visu iestāžu un personu rīcība, savu uzdevumu un pienākumu izpildē, veicinātu publiskās ticamības principa nostiprināšanu un vairotu sabiedrības uzticību gan valsts iestādēm, gan visai valstij kopumā.