Diezin vai ir pamats domāt, ka kaimiņos, Baltkrievijā un Krievijā, briest, ir nobriedušas un katrā ziņā notiks gluži revolucionāras izmaiņas. Notikumu attīstība, protestu apsīkums un lielas sabiedrības daļas vienaldzība pret tiem, kā arī valdošo režīmu gatavība sist un šaut, tieši atdarinot asiņaino Sīrijas vadītāju, neļauj ar optimismu raudzīties nākotnē. Kā teicis pazīstamais krievu žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs, ja protestētāji iziet ielās ar domu, ka mierīgi ļausies sevis sišanai, tas arī notiks. Taču, tiklīdz tā nebūtu un noskaņojums būtu radikāli pretējs, un cilvēki uz sitieniem atbildētu ar pretsitieniem, miliči to varētu ielāgot un pat nostāties šo ļaužu pusē.
Te vietā atcerēties braucienu uz Kijevu 2014. gada janvāra otrajā pusē. Pavadīju nedēļu tiešā Maidana tuvumā, biju apmeties vien dažu simtu metru attālumā no barikādēm. Tolaik tās neapsargāja jaunieši ar baloniņiem rokās, tur netika spriests par akcijām ar mobilo telefonu gaismiņām, kā nesen Maskavā. Ukrainas galvaspilsētas centrā izveidotā nometne man atgādināja īstu ukraiņu kazaku uzbūvētu nocietinājumu.
Tur atradās pavisam jauni puiši un meitenes, vidējās paaudzes pārstāvji un netrūka arī senioru. Daudzi bija pieredzējuši nopietnas sadursmes un pat īstas kaujas ar miliciju un "specnazu". Jau bija upuri.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
