Jānis Vanags: Elīnas Didrihsones tests  (433)

Nacistu okupācijas sākumā Latvijas ebreji vairāk baidījās nevis no vācu kareivjiem, bet no latviešu kaimiņiem. Taču tviterī sākās kampaņa #FireGinaCarano, un, sekojot trendam, viņai atteica ne tikai lomu, bet atlaida no darba Holivudā vispār. Viņa esot pazemojusi cilvēkus to etniskās un reliģiskās identitātes dēļ. Patiesībā gan viņa kritizēja nevis ebrejus, bet konservatīvi noskaņoto amerikāņu dēmonizēšanu.

Vai varbūt minēt Harija Potera grāmatu autori J.K. Roulingu? Viņu cenšas izdzēst par to, kā viņa komentēja projektu "menstruējošo cilvēku" atbalstam attīstības valstīs. "Menstruējošie cilvēki," Roulinga rakstīja, "esmu droša, ka tiem bija kāds nosaukums. Palīdziet man! Siepnietes? Sobietes? Sūvates?" Roulingas tvīts esot transfobiska naida runa, kuras dēļ viņas eksistence ir pelnījusi izbeigšanu. Izdzēst Roulingu gan nav vienkārši, jo viņa ir bagāta un viņai pieder tiesības uz darbiem, no kuriem ir atkarīgs liels bizness.

Taču iedomāsimies, kas notiek ar mazāk pasargātiem cilvēkiem. Ar tādiem kā aktrise Džodija Komere, kuru pagājušajā vasarā tviterpūlis centās sabradāt aizdomu dēļ, ka viņas iespējamais amerikāņu draugs ir republikānis. Vai kā sacīkšu braucējs Konors Delijs, kurš zaudēja sponsorējumu par to, ka viņa mirušais tēvs pirms trīsdesmit gadiem bija pateicis "n" vārdu. Tikko ieceļojis Amerikā no Īrijas, viņš neapzinājās šī vārda bīstamību. Tajā laikā Konors vēl nebija dzimis, taču pēc 30 gadiem kāds to uzraka un kāra pie zvana.

Kā tas notiek? Amerikāņu komiķis Džeimijs Kilstīns aprakstīja savu darbošanos sociālā taisnīguma karotāju priekšpulkā: "No rīta piecēlies, es skatījos tviterī, kam šodien jādod virsū. Ahā, kāds ir uzrakstījis rakstu, par kuru visi ir dusmīgi. Man tas nav jālasa. Es tikai paskatos tēmturi un cenšos pateikt ļaunāko, kas līdz šim pasacīts. Slaveni cilvēki mani retvīto vai "nolaiko", un es jūtos kā sasodīts cilvēktiesību varonis. Tad es varu būt apmierināts ar sevi un mierīgi paiet garām ubagam vai, ieraugot melno, pāriet ielai otrā pusē, jo tehniski ar mani viss ir kārtībā. Es taču nosūtīju tos tvītus. Es esmu tvitera Roza Pārksa." Tā viņam esot bijusi kā atkarība. No visiem apreibināšanās veidiem šis esot devis vislielāko dopamīna šāvienu.

Kamēr es domāju, kurš ārzemju gadījums labāk ilustrētu dzēšanas kultūru, tā atnāca un pati radīja pirmo publisko latviešu upuri – Elīnu Didrihsoni. Ticēdama, ka brīvā sabiedrībā katrs cilvēks drīkst izteikt savus uzskatus, viņa tos nedz sludināja, nedz kādam uzbāzās, bet atbildēja uz jautājumu par viendzimuma laulībām. Elīna teica, ka viņa tādas neatzīst un ka viņas priekšstatos attiecībām ir jāved uz kuplu ģimeni ar tēvu, māti un bērniem.

Starp citu, tieši tā, kā aprakstīts mūsu valsts Satversmē un Civillikumā. Drīz vairāki lielie portāli triumfējoši vēstīja par Elīnas dzēšanas pasākumiem. Mūsu, latviešu, sociālā taisnīguma karotāju reakciju spilgti raksturoja Ēriks Stendzenieks: "Jūs, kas sludināt runas brīvību, viedokļa brīvību, demokrātiju, plurālismu, iekļaušanu un pieņemšanu, esat gatavi nolinčot ikvienu, ar kuru jums nesakrīt viedoklis! Jūs sakāt: "Visi viedokļi ir svarīgi, visi ir pieņemami, BET! Bloķējam Didrihsoni!!! Iznīcinām viņas biznesu!!! Darām visu, lai viņa nekad vairs neparādītos sociālajos tīklos!!! Lai viņa nomirst un sapūst savā tumšajā istabā ar melnām sienām, zem segas, embrija pozā!!!"" Amerikā vai Latvijā, tāda ir dzēšanas kultūras būtība – meklēt, ko kāds ir pateicis, kam varētu uzbrukt, un tad mēģināt viņu izolēt, atņemt iespēju izteikties un gāzt pār viņu naida lavīnu sociālajos tīklos. Izdarīt spiedienu uz upura biznesu vai darba devējiem, lai viņš zaudētu karjeru, iztiku un beigās sēdētu kā Ījabs uz savas dzīves drupām.

Karotāji neuzskata sevi par ļauniem un nevēlas tādi būt. Viņi stāsta un tic, ka dara pasauli labāku, iekļaujošāku, laipnāku un mīlošāku. Gluži kā teica Jēzus: "Viņi jūs nokaus, domādami, ka ar to kalpo Dievam." Kā var tā notikt, ka labu griboši, sabiedriski aktīvi un izglītoti cilvēki kļūst par uzbrukšanas mašīnām, par kaut ko līdzīgu nesen piesauktajiem kaujas suņiem? Interesantu skaidrojumu piedāvā kanādiešu psiholoģijas un mārketinga profesors Gads Sāds savā jaunajā grāmatā "Prāta parazīti – kā lipīgas idejas nogalina veselo saprātu".

Viņa teiktais sasaucas ar agrāko Ričarda Dokina domu par mēmi – kultūras informācijas vienību, kas no cilvēka uz cilvēku izplatās atdarināšanas ceļā. Ar to Dokins mēģināja izskaidrot, kādēļ cilvēku sabiedrībā bieži ir sastopami uzvedības veidi, kam no attīstības viedokļa nav jēgas. Sāds vispirms apraksta dabā sastopamos neiroparazītus, kuri spēj kontrolēt saimnieka nervu sistēmu un pakļauj tā uzvedību savām interesēm. Piemēram, ir lapsenes, kuras iedēj olas taureņa kāpurā. No tām izšķiļas kāpuriņi, kuri lielā kāpura iekšienē barojas ar tā audiem. Pēc tam tie izlien laukā, kur zombētais kāpurs tos rūpīgi iekūņo un mātišķi sargā no visiem ienaidniekiem. Kamēr pats nomirst badā. Sāds novēro, ka uz cilvēkiem līdzīgā veidā iedarbojas ideopatogēni jeb parazītiskas idejas, kuras pārņem kontroli pār nēsātāja prātu, liekot viņam tos apkalpot un aizsargāt, pat kaitējot sev pašam. Ja ideopatogēni ir tik lipīgi, ka izraisa pandēmiju, tie liek sabiedrībai klusēt un doties uz apmātības bezdibeni.

Par visu ideopatogēnu vectēvu Sāds sauc postmodernismu. To viņš raksturo kā ideoloģisku terorismu, kurš realitātes un patiesības celtnēs triecas ar absurda lidmašīnām (planes of bullshit). Varētu piebilst, ka tādā gadījumā ideopatogēnu vecāmāte ir marksisma mācība par vardarbīgu cīņu pret apspiedējiem un vajadzību nojaukt tradīciju, morāles, reliģijas un citu sabiedrības struktūru virsbūvi, lai piekļūtu pamatam un to revolucionarizētu. Šī mācība iedvesmo, piemēram, Antifas darbošanos prāta parazītu pārņemtajās teritorijās.

Postmodernie ideopatogēni ir lipīgi, jo izvirza patiesi vai šķietami cēlu mērķi. Tādēļ tie spēj izplatīties labu gribošu cilvēku starpā. Taču ceļā uz šo mērķi ir jānogalina patiesība. Nēsātājam tā jau šķiet pieņemama maksa. Kā vienu simptomu Sāds min biofobiju – naidu pret bioloģiju un noliegumu, ka tai varētu būt kāda nozīme dzimuma, tā lomu vai ģimenes izpratnē. Ideopatogēni ir pievilcīgi arī ar to, ka piedāvā ļoti vienkāršu atbrīvošanu no objektīvās pasaules un sabiedrības normu saitēm. Pieliekot sev priedēkli "trans", es topu brīvs no saviem gēniem, anatomijas un aizlieguma ieiet sieviešu ģērbtuvē vai dušā. Taču Sāds atgādina, ka cilvēks spēj vienlaicīgi iet un košļāt gumiju. Mēs spējam vienlaicīgi rūpēties par transpersonu cieņu un nemācīt skolā, ka zēniem ir mēnešreizes.

Arī izglītība nav vakcīna pret prāta parazītiem. Gluži otrādi – ir jābūt intelektuālim, lai radītu īsteni absurdu ideju. Sāds norāda, ka visi šie ideopatogēni ir cēlušies akadēmiskajā vidē, universitāšu dzimtes, rasu un līdzīgās studijās. Lai saņemtu grantu pat dabaszinātņu pētījumiem, Kanādas universitātēs esot jāpamato, kā tie kalpos dažādībai, iekļaušanai un vienlīdzībai. Šo trijotni (diversity, inclusivity, equity) Sāds dēvē par jauno postmodernisma reliģiju ar izteiksmīgo akronīmu – DIE (angļu – mirsti). Visi trīs var šķist gana pievilcīgi mērķi, lai to vārdā upurētu ne tikai kādu patiesību, bet patiesības epistemoloģiju (mācību par zināšanām un to iegūšanu). Postmodernisma pētnieks Stīvens Hikss norāda, ka pēdējā laika sociālā taisnīguma karotāju aktivitātes uzplūdi ir skaidrojami ar to, ka šādu programmu absolventi no universitātēm iziet sabiedrībā, ieņem amatus un ap šo laiku ir sasnieguši kritisko masu.

Vai no prāta parazītiem var atlabt? Pieminētais Džeimijs Kilstīns stāsta, ka viņu izdziedināja tikai paša zāles, kad tviterpūlis nāca pēc viņa dvēseles. Sākās ar to, ka, apsūdzot kādu transfobijā, viņš to nosauca par idiotu. Karotāju pūlis to novērtēja kā eiblismu – noziegumu, par kura esamību viņš pat nenojauta. Eiblisms (angļu – able, spējīgs) nozīmē pārākuma apziņu, ar kādu vesels cilvēks nonicina neveselos. Tam sekoja citas apsūdzības, un drīz sociālajos tīklos Kilstīns bija kļuvis par otru Veinstīnu. Svētīga pieredze, kura spēj cilvēku dziedināt. Diemžēl tā nespēj apturēt pandēmiju. Tur, kā zināms, galvenais ir profilakse. Iespējams, Elīna Didrihsone šobrīd sabiedrības veselībai ir tikpat nozīmīga kā Uga Dumpis vai Jurijs Perevoščikovs. Viņa ir tests, ar kuru katrs varam pārbaudīt sava prāta veselību. Nezinu, vai var palīdzēt tiem, kuri jau metās viņu dzēst un iznīcināt. Taču kopumā ir zināms, kas šādā laikā jādara, – jāievēro distance no ideopatogēniem un rokas jātur tīras no darbiem, uz kuriem tie mudina.

Dažas dienas pēc atlaišanas no "Lucasfilm Company" Džīna Karano "Instagram" rakstīja: "Viņi nevar mūs izdzēst, ja mēs viņiem to neļaujam." Tā nebija tukša bravūra. Mediju kompānija "Daily Wire", kuru pēc līdzīgas atlaišanas nodibināja Džeremijs Boreins kopā ar populāro komentētāju Benu Šapiro, uzaicināja Karano ne tikai tēlot jaunā filmā, bet to pat režisēt un producēt. Džīna atzina, ka tieši tagad ir piepildījies viņas sapnis. Gluži vai Jāzepa stāsts, kur brāļi gribēja ļaunu, bet Dievs no tā izveidoja labu.

Protams, filma ir dārgs projekts, tādēļ Bens Šapiro aicināja domubiedrus atbalstīt "Daily Wire" ar abonementiem. "Lieciet savu maku tur, kur ir jūsu mute," viņš teica. Tas nozīmē – solidaritātei vairāk jāizpaužas darbos nekā vārdos. Es teiktu, ka tagad atbalstīt Elīnu Didrihsoni un viņas uzņēmumu ir ne tikai viņas ticības biedru interesēs, bet visu to interesēs, kam rūp tradicionālā dzīvesziņa un miers sabiedrībā. Tas, ko vieglprātīgi apzīmē par Didrihsones skandālu, ir daudz nopietnāk, nekā šķiet. Ja karotāju pūlim izdosies viņu izdzēst, tad, asiņu garšu sajutis, tas iekarsīs linčot vēl. Ja dzēšanas kultūra mūsu zemē attīstīsies un ies plašumā, tad relatīvā drošībā būs tikai ļoti bagātie un ļoti veiksmīgi pašnodarbinātie, vai arī tie, kas klusi pakļausies tirānijai. Dzīves telpa Latvijā kļūs tikpat bīstami sašķelta kā patlaban Amerikā.

Elīnas pirmā reakcija bija izdzēst savu "Instagram" ierakstu un mēģināt izskaidroties. Dabisks solis, bet diemžēl bez izredzēm. Taisnoties mēģināja arī Roulinga, taču pat viņai tas nepalīdzēja. Sociālā taisnīguma karotāju pasaulē nav iebūvēts reabilitācijas vai piedošanas ceļš. Te drīzāk jāmācās no Pilāta – ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis. Tūkstoš gadu perspektīvā viņa uzraksts uz Kristus krusta bija mūža nozīmīgākie vārdi. Ja teici patiesību, netaisnojies pūlim.

Taviem vārdiem piešķirs visciniskāko skaidrojumu, un teiks, ka tu taisnojies, lai glābtu savu biznesu. Tas viņus tikai spārnos. Tā vietā dzīvo saskaņā ar saviem ideāliem. Īstenībā šī ir Elīnas kristīgās dzīves virsotne. Šajās dienās viņa ļoti personīgi piedalās Kristus dzīvē. Jēzu izģērba pūļa priekšā un piesita krustā. Tagad Jēzus pieredze atspoguļojas Elīnas pieredzē. Ja kādu mīlam, tad nevairāmies būt ar viņu kopā. Viņš atbildēs ar to, ka nebijušā veidā ienāks viņas dzīvē un tajā piedalīsies.