Māris Zanders: Kādā izglītības sistēmā mēs atgriezīsimies?

Vispirms neliela vēsturiska atkāpe.

Izglītības ietekme uz indivīdu un sabiedrību kopumā izsenis ir bijusi tēma dedzīgām diskusijām. Senajā Grieķijā bija viedoklis, ka rakstības izgudrošana nenāk par labu cilvēka prāta spējām, jo atbrīvo viņu no nepieciešamības attīstīt atmiņu. Grāmatizdošanas sākumposmā šāda zināšanu demokratizācija nebūt netika uztverta kā nepārprotams labums, jo nozīmēja tradicionālo autoritātes hierarhiju sašķobīšanos un neprognozējamas sociālās izmaiņas. Latvijas gadījumā šīs domas atskaņas vēl 19. gadsimtā saklausāmas, piemēram, laikraksta "Latviešu Avīzes" brīdinājumā: "... un nelauzi galvu par to, lai tavs bērns var skrīveris, vagars un tiesnesis tapt. Kad visi tā domās, kas tad druvu ars un zemi kops?" Tikmēr Krišjānis Valdemārs 1862. gadā pauda pretēju nostāju: "Trīs lietas mums pār visu citu ir vajadzīgas; pirmā kārtā: skolas, otrā kārtā: skolas un trešā kārtā: skolas."

Jāpiemin arī tas, ka pat gadījumā, ja izglītības nozīme netika apšaubīta, kritiskāk noskaņoti prāti norādīja, ka zināšanas vēl nenozīmē jēdzīgu pilsonisko pozīciju. Žans Žaks Ruso 18. gadsimta vidū raksta: "Mums ir fiziķi, ģeometri, ķīmiķi, astronomi, dzejnieki, mūziķi, gleznotāji; taču mums vairs nav pilsoņu." Vai cits aspekts: izglītības lokālo īpatnība ņemšana vērā (vai ignorēšana). Vēlāk pazīstamais sabiedriskais darbinieks Pauls Dauge 1917. gadā kādā vēstulē Rainim raksta – "ir smieklīgi runāt par latvju universitātes dibināšanu", jo latviešu jauniešiem "latvju valodas pastrīpošana neko daudz nedod".