Es uzskatu, ka ir virkne lietu, kuras Latvijas valdība varētu darīt, lai veiksmīgāk tiktu galā ar pašreizējo pandēmijas izraisīto krīzi. Taču, kur es redzu problēmu?
Uzskatu, ka informatīvajā telpā, atspoguļojot Ministru kabineta locekļu viedokļus, tos nevajadzētu dalīt divās pretējās nometnēs. Proti, tajos, kuri atbalsta stingrākus ierobežojumus un tajos, kuri vēlas ierobežojumus atcelt. Patiesībā viedokļu sadursmes frontes līnija nodala tos, kuri pandēmijas krīzi redz tikai caur šauri medicīnisko prizmu un tiem, kuri situāciju redz kontekstuāli. Es sevi pieskaitu pie otrās grupas.
Kā mēs varētu uzlabot situāciju? Ir skaidri jāapzinās, ka ar zināmiem ierobežojumiem mums būs jārēķinās vēl vismaz gadu. Līdz ar to krīzes vadība ir jākonstruē uz citiem principiem nekā līdz šim. Tālāk ieskicēšu tos principus un lēmumus, kurus pēdējo mēnešu laikā esmu aizstāvējis valdības sēdēs.
Mums ir jāspēj sagatavot un piedāvāt tādus risinājumus, kas ļauj sabiedrībai maksimāli normāli funkcionēt šīs krīzes apstākļos, vienlaikus kā virsmērķi paturot saslimstības mazināšanu šajā laikā.
Vīrusu ierobežojošiem pasākumiem ir jābūt tādiem, kur ir skaidri redzama korelācija starp ierobežojumu bardzību un vīrusa apkarošanas efektivitāti, ņemot vērā arī sabiedrības mentālās veselības, izglītības kvalitātes, ekonomiskās un citas sekas. Proti, pasākumiem jābūt kontekstuāliem, un to izstrādē vienlīdz svarīgi ir gan epidemiologu, gan tautsaimnieku, gan psihologu un antropologu viedokļi.
Pirmkārt, ir jāmaina lēmumu pieņemšanas kultūra. Ir nepieciešams mainīt Operatīvās vadības grupas (OVG) sastāvu un uzdevumus. Lai valdība nepārvērstos par semināru un tā spētu racionālāk pieņemt lēmumus, ministriem ir svarīgi, lai valdības sēdēs OVG pārstāvis ziņo par to, kādus un uz kādu informācijas analīzi balstītus lēmumus grupa piedāvā valdībai pieņemt. Pašlaik OVG, un diemžēl arī MK darbs par 80% atgādina augstskolas semināru, kur notiek viedokļu apmaiņa, bet ne lēmumu pieņemšana. Plašas diskusijas un viedokļu apmaiņa ir miera laika stratēģija. Mēs šobrīd vārda tiešā nozīmē karojam ar vīrusu un šai cīņā uzvarēs spēja paredzēt, operatīvi reaģēt, kā arī izlēmība, drosme un precīza komunikācija.
Otrkārt, tirdzniecība ir viena no vissmagāk cietušajām nozarēm, kur virkne veikalu nepamatoti ir slēgti, tādējādi ilgstoši ierobežojot uzņēmēju iespējas strādāt, savukārt sabiedrībai iegādāties nepieciešamos produktus. Mans piedāvājums ir ļaut darboties visiem veikaliem, kuriem ir atsevišķa ieeja no ārpuses. Protams, stingri ievērojot epidemiologu izvirzītās prasības un operatīvi slēdzot tos veikalus, kuros konstatēti paaugstināti inficēšanās riski.
Treškārt, ir skaidrs, ka cīņā ar pandēmiju daudz vairāk jāiesaista pašvaldības, dodot tām iespēju pieņemt neatkarīgus lēmumus. Piemēram, izlemt par izglītības iestāžu darbību. Uzskatu, ka prioritātei jābūt eksāmenu klasēm, kur arī iespējams operatīvi reaģēt saslimstības pieaugumu gadījumā. Viennozīmīgi jāsamazina cilvēku drūzmēšanās sabiedriskajā transportā, iespējams, nosakot atsevišķus laikus pensionāru braucieniem un veikalu apmeklējumiem, lai mazinātu inficēšanās riskus. Arī šeit pašvaldībām jādod iespēja rīkoties.
Ceturtkārt, un šis ir īpaši sāpīgs jautājums, kā panākt sabiedrības uzticēšanos vakcinācijas nepieciešamībai? Nenoliedzami, sabiedrības vakcinācijas process nav uzsākts veiksmīgi. Taču šobrīd, kamēr gaidām nākamās vakcīnu devas, ir jādara divas svarīgas lietas – efektīvi jāveic esošo pošu izmantošana un jāmobilizē sabiedrība, skaidrojot vakcinācijas nozīmi, lai panāktu kolektīvo imunitāti.
Piektkārt, līdzīgi kā mūsu bruņotajos spēkos nereti notiek neplānotās kaujas gatavības pārbaudes, arī mūsu kontroles mehānismu resursi ir jāvelta negaidītu pārbaužu organizēšanai, lai atsevišķu sabiedrības locekļu vieglprātīgas attieksmes dēļ neciestu sabiedrības veselība kopumā.
Protams, ka augšminētie pasākumi nav vienīgie, kuri jāīsteno. Ir būtiski saprast– šo krīzi iespējams pārvarēt tikai sadarbībā ar sabiedrību, redzot cīņu ar pandēmiju starpnozaru kontekstā ilglaicīgā periodā. Krīzi mēs varam pārvarēt tikai visi kopā, labprātīgi pieņemot racionālus lēmumus un atceļot neloģiskos un neefektīvos, jo šī krīze nav sprints, tas ir maratons.