Andris Tauriņš: Vai par policista goda aizskārumu jāparedz cietumsods?  (122)

Pēdējā mēneša laikā par likumprojektu pozitīvi izteikušies ne tikai paši tā virzītāji, bet arī tiesību zinātņu doktore un Latvijas Universitātes profesore Valentija Liholaja, kura cita starpā atsaucas arī uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un citiem starptautiskiem dokumentiem, kuri paredz cilvēka goda un cieņas aizsardzību. Te jau sākumā jānorāda, ka atsauces uz starptautiskajiem līgumiem vērtējamas kritiski. Lai gan cilvēka gods ir viena no galvenajām vērtībām, Eiropas Savienības nostāja ir tāda, ka brīvības atņemšana par goda un cieņas aizskaršanu ir pārmērīga. Tomēr šajā rakstā es neiedziļināšos juridiski sarežģītā tiesību teorijas analīzē, bet gan aplūkošu likumprojekta īstenošanu no dažu praktisku aspektu viedokļa.

Policistu tiesības jau pašlaik ir īpaši aizsargātas

Pašlaik Krimināllikumā ir paredzēta atbildība gan par pretošanos varas pārstāvim, gan par uzbrukumu tam. Tādēļ nevarētu teikt, ka policistus likums neaizsargā. Turklāt paralēli par amatpersonas likumīgo prasību nepildīšanu noteikta arī administratīvā atbildība, līdz ar to nesadarbošanās ar policiju ir sodāma visos spektros – sākot ar atteikšanos atklāt identitāti un beidzot ar uzbrukumu policistam. Šajā gadījumā likumprojekta mērķis ir papildināt esošo regulējumu, nosakot, ka papildus jāparedz atbildība tieši par valsts varas pārstāvja goda un cieņas aizskaršanu.

Ieceres anotācijā teikts, ka galvenais iemesls kriminālatbildības nepieciešamībai ir tas, ka policistiem "arvien biežāk nākas saskarties ar gadījumiem, kad pret viņiem publiskā vietā tiek izrādīta necieņa (..), amatpersonas tiek aizskartas, lietojot rupjus un necenzētus vārdus". Taču šajā aprakstā saskatāmas klasiskas sīkā huligānisma pazīmes, proti, aizskarošu izteicienu vai necenzētas leksikas lietošana publiskā vietā ir viena no biežāk sastopamajām huligānisma izpausmēm. Turklāt laikā, kad arvien vairāk policistu ir apgādāti ar individuālajām videonovērošanas kamerām, te nevar arī būt runa par pārkāpuma pierādīšanas apgrūtinājumiem. Tāpat šķērslis pārkāpuma konstatēšanā nevar būt arī izdarīšanas vieta, jo līdzšinējā tiesu prakse Latvijā paredz, ka huligānismu var īstenot arī, piemēram, dzīvoklī. Attiecībā uz interneta vidi tiesu prakse pašlaik tikai attīstās, tomēr, atceroties Nika Endziņa lietu par viltus ziņu izplatīšanu, secināms, ka arī interneta vidē var izdarīt huligāniskas darbības.

Pat tiesas goda un cieņas aizskārumu identificē ar grūtībām

Pašlaik goda un cieņas aizskāruma gadījumā ikviens var aizsargāt savas intereses civiltiesiski, proti, vēršoties ar prasības pieteikumu tiesā. Pirms diviem gadiem Augstākā tiesa apkopoja Civillietu departamenta praksi lietās par goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību.

No vienas puses, šis apkopojums varētu kalpot kā sava veida mācību grāmata policistiem, piemērojot iecerēto Krimināllikuma normu. Taču tajā pašā laikā prakses apkopojumā redzams, ka pat tiesām ir grūtības identificēt, vai patiešām personas gods un cieņa tika aizskarta. Proti, runa ir par tiem gadījumiem, kuros izplatītā informācija neaprobežojas vien ar rupjiem un aizskarošiem izteicieniem, bet aptver plašāku saturu. Tādos gadījumos tiesai ir jāizvērtē, vai izteiktais apgalvojums ir ziņa vai viedoklis, jo viedoklis vēl nevar būt par pamatu goda un cieņas aizskārumam. Un tiesu prakse liecina, ka lielā skaitā gadījumu personas izsaka viedokli. Lai arī tas var būt nepatīkams, šokējošs un aizskarošs, par to netiesā.

Savukārt, ja tiesa konstatē, ka izplatītā informācija nav viedoklis, bet ir ziņa, tai ir jāpārbauda, vai šī informācija ir nepatiesa. Patiesa informācija, lai cik neērta tā būtu, lielākoties nevar būt par pamatu goda un cieņas aizskārumam.

Papildu sarežģītības līmeni uzliek fakts, ka ne visos gadījumos nepatiesa informācija automātiski var aizskart personas godu un cieņu. Proti, ja informācijas izplatītājs ir kļūdījies, piemēram, par to, kādā izglītības iestādē policists ir mācījies, tas nevar būt par pamatu prasīt morālā kaitējuma atlīdzību.

Likumprojekts neparedz līdzekļus policistu apmācībai

Iekšlietu ministrijas izstrādātā likumprojekta anotācijā nav nekādu norāžu par līdzekļu nepieciešamību policistu apmācībai. Šis fakts kombinācijā ar katastrofālo likumsargu trūkumu (piemēram, Valsts policijas Rīgas reģionā nav aizpildīti 30%–40% no štata vietām)

rada jautājumu, vai policija vispār spēs kvalitatīvi izmeklēt goda un cieņas aizskāruma lietas. Izmeklēšanas kvalitāte Valsts policijā ir sāpīga tēma jau vairākus gadus, un policijai pārmetumus par darba kvalitāti iepriekš izteikusi gan Ģenerālprokuratūra, gan tiesas. Iespējams, likumprojekta ieviešanai nav paredzēti papildu līdzekļi, jo nav sagaidāms lietu pieplūdums. Bet, ja tā, vai tiešām šī ir īsta un neatliekama problēma, ar kuru Iekšlietu ministrijai jācīnās?

Ņemot vērā, ka arī tiesām ir grūtības identificēt goda un cieņas aizskāruma gadījumus, nav pārliecības, ka policisti spēs ar šo uzdevumu tikt galā sekmīgi. Pat tad, ja atsevišķi policisti pratīs pareizi kvalificēt goda un cieņas aizskārumus, joprojām pastāv iespēja, ka praksē lietas tiks uzsāktas par konstruktīvu, emocionālu kritiku, nevis reāliem aizskārumiem. Par to liecina kaut vai skandalozais gadījums Dekšārēs ar likumsargu stūrgalvīgo nespēju atšķirt sējas kaņepes no Indijas kaņepēm.

Iespējams, šis viedoklis aizskars kādu policistu. Taču, kamēr Krimināllikuma grozījumi vēl nav pieņemti, domājams, tas nerada kriminālatbildības riskus.