No traģēdijas brīža naktī uz 31. decembri līdz mājas nostiprināšanai, lai varētu atjaunot satiksmi, bija jāveic liels apjoms darbu, ar ko SIA "Rīgas namu pārvaldnieks" (turpmāk RNP) sekmīgi tika galā. Ar šādu situāciju nekad iepriekš nebiju saskāries un ceru, ka vairs nekad nebūs jāsaskaras. Šādiem traģiskiem notikumiem nebūtu jānotiek, bet tie notiek.
Kad naktī uz 31. decembri saņēmu informāciju par notikušo un gatavojos doties uz notikumu vietu, manī bija satraukums un pārliecības trūkums par RNP darbinieku spējām organizēti un efektīvi strādāt nestandarta un augsta stresa apstākļos.
Bija bažas, vai darbu vadītāji ir spējīgi koordinēt darbu šādā objektā. Šaubas balstījās iepriekš iegūtā informācijā par uzņēmumu, kurā par valdes priekšsēdētāju sāku strādāt nesen - aizvadītā gada septembrī. Tajā laikā cilvēku, kurš vēlētos pateikt kaut ko labu par šo uzņēmumu, bija jāmeklē ar uguni. Tā vien šķita, ka par RNP pateikt kaut ko negatīvu aizvadītajā priekšvēlēšanu gadā bija nerakstīta "goda" lieta. Apzinājos, ka uzņēmumā ar regulārām valdes un augstākā līmeņa vadītāju maiņām, procesi, darba organizācija, tehnoloģiskā un materiālā bāze pieklibo.
Auditi, procesu un datu analīze, iepirkumu un pakalpojumu sniegšanas atjaunošana bija darbi, kam veltījām lielāko uzmanību, lai uzņēmums atsāktu funkcionēt un uzsāktu virzību uz kvalitatīvu un konkurētspējīgu pakalpojumu. Pat pēc uzņēmuma kapacitātes apzināšanas un jau paveiktajiem uzņēmuma pilnveidošanas darbiem, saņemot informāciju par traģisko eksploziju Melnsila ielā, nebiju pārliecināts, ka uzņēmums spēs operatīvi palīdzēt cietušajiem. Nekavējoties bija jāveic drošības pasākumi ēkā un tās tuvumā, lai izslēgtu nogruvuma riskus, regulāra saziņa ar mājas iedzīvotājiem un dzīvokļu īpašniekiem, gruvešu tonnu novākšana, ekspertu piesaiste, personīgo mantu nodošana mājas iedzīvotājiem no ēkas, kas varēja jebkurā brīdī sabrukt. Tā bija tikai daļa no garā uzdevumu saraksta.
Notikuma vietā biju agrā rītā un sev par pārsteigumu konstatēju, ka RNP darbinieki strādā kā saliedēta komanda, aukstajā naktī un tai sekojošajos mēnešos, operatīvi risinot vienu uzdevumu pēc otra. Paldies viņiem par to!
Nepieciešamās izmaiņas.
Tomēr paliek jautājums par ēkas nākotni. Tas ir lēmums, kas gulstas uz dzīvokļu īpašnieku pleciem. RNP operatīvi veica visus darbus, kas saistīti ar avārijas seku likvidēšanu. Tomēr šobrīd Melnsila ielā 2 ir ēkas drupas ar neskaidru nākotni. Jāsagaida policijas ekspertīzes slēdziens, lai mājas īpašnieki varētu pieņemt izsvērtu lēmumu par ēkas tālāko likteni.
Kopīpašuma, izteikti daudzdzīvokļu mājas, īpatnība ir līdzatkarība no visiem pārējiem kopīpašniekiem. Latvijā ir augsti standarti līdzatbildībai lēmumu pieņemšanā, kas rūpīgi nostiprināta likumos. Tomēr tam ir ēnas puses – lēmumu pieņemšana ir lēna, bieži neiespējama, ja daļa līdzīpašnieku neizrāda interesi par īpašuma nākotni. Jo kaut kas jau notiek, ēka kaut kā tiek uzturēta. Pat atsevišķu īpašnieku parādi, īpaši runājot par siltumenerģijas parādiem, Latvijā ir visas mājas problēma, kas tiek saukta par mājas kopējo parādu. Smagnējā lēmumu pieņemšana bieži vien nozīmē, ka lēmumi netiek pieņemti pat situācijās, kad tie ir vitāli nepieciešami. Piemēram, mājai esot pirmsavārijas stāvoklī, kad nepieciešams nekavējošs kopības lēmums par projektēšanu vai būvdarbiem.
Ir pienācis laiks valsts mērogā runāt par divām būtiskām iniciatīvām – ja kopības lēmums pirmajā lemšanas reizē netiek pieņemts kvoruma trūkuma dēļ, jāļauj atkārtoti lemjot par šo jautājumu balsstiesīgu lēmumu pieņemt, balstoties uz vienkārši skaitliskā vairākuma atkārtotajā balsojumā. Pirmajā lemšanas reizē jāsaglabā esošās līdzdalības kvoruma prasības, bet otrajā – vienkāršs vairākums no balsojuma dalībniekiem. Tas noteikti motivēs piedalīties arī tos, kuri šobrīd ignorē līdzdalību lēmumu pieņemšanā.
Otrs būtisks jautājums ir par kopīpašnieku drošību. To uztverot ne tikai kā fizisku drošību savā īpašumā, bet arī kā finansiālu drošību, gadījumos, ja ar īpašumu kaut kas notiek. Protams, racionāli analizējot iepriekšējo gadu datus, redzam, ka eksplozijas notiek reti, savukārt ugunsgrēki diemžēl notiek regulāri. Līdzīgi kā Melnsila ielas gadījumā īpašnieki, kuriem ir kāda dzīvokļa apdrošināšanas polise, var cerēt uz daļēju zaudējumu kompensāciju. Tomēr ne visi īpašnieki ir apdrošinājuši savu īpašumu un ne visi apdrošinātie saņems kompensāciju neatgriezenisku īpašuma bojājumu gadījumā, ja īpašums ir jānojauc. Apdrošināšanas polisēm ir dažāds segums, tāpēc arī apdrošinātajiem risks, palikt bez pajumtes un visas iedzīves, saglabājas augsts.
Atbilstoši šīm pārdomām, esmu pārliecināts, ka pienācis laiks diskusijai par obligātu, visaptverošu un standartizētu daudzdzīvokļu ēku apdrošināšanu, kas būtu reāls glābšanas riņķis gadījumos, kad īpašums tiek būtiski vai neatgriezeniski bojāts, dodot iespēju to atjaunot. Ņemot vērā atšķirīgo dzīvokļu īpašnieku maksātspēju un sapratni par īpašnieka pienākumiem, šis varētu būt racionālākais risinājums. Pēc brīvprātības principa šis apdrošināšanas veids aptver tikai nelielu īpašumu skaitu, tāpēc jādomā par normatīvo regulējumu, kas ļautu aptvert vairumu kopīpašumu, aizsargājot visus dzīvokļu īpašniekus.
Secinājumi
Kamēr nav vispārēja kopīpašuma apdrošināšanas prakse, izvēlieties spēcīgu un zināmu pārvaldnieku ar skaidru īpašnieku struktūru. Ja esat stabila, liela un labi organizēta pārvaldnieka klients, tā kapacitāte, pieredze un kadru intelektuālais potenciāls palīdzēs risināt sarežģītus un finansiāli ietilpīgus jautājumus. Ir skaidrs, ka šādas situācijas var atkārtoties. Ne tikai kā eksplozijas, bet arī citu faktoru ietekmē notiekošas avārijas.
Notikumi, kas vienā mirklī cilvēkam var atņemt mājokli. Protams, pašvaldība operatīvi palīdzēs, izvietojot bez pajumtes palikušos. Tomēr tas nav ilgtermiņa risinājums. Vairums ar bojāto īpašumu saistītie jautājumi joprojām paliek atklāti. Īpašums ir jāsaved kārtībā un tās ir jaunas izmaksas, kas gulstas uz jau tā cietušo īpašnieku pleciem. Iespējams, ka daļa problēmu risinājuma ir atvieglotā kopības lēmumu pieņemšanā un daudzdzīvokļu māju obligātajā apdrošināšanā.