Eva Viļķina: Nevis žēlot, bet dot iespēju strādāt un nopelnīt  (1)

Izveidojām dažādus pakalpojumus Siguldas novadā, tostarp rehabilitācijas iespējas. Esam izveidojuši dienas centru un specializētās darbnīcas cilvēkiem ar invaliditāti. Ik dienu šo centru apmeklē apmēram 40 pieaugušie un 25 bērni ar invaliditāti.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ir ļoti būtiski dot šiem cilvēkiem iespēju sevi realizēt, apgūt kādas prasmes, iemaņas, ar kaut ko nodarboties un justies noderīgiem. Tā nu 2018. gadā radās ideja, ka ir jāveido sociālais uzņēmums, kas būtu kā nākamais solis, lai dotu iespēju cilvēkiem ar invaliditāti būt nodarbinātiem un saņemt atalgojumu. Šo ideju veiksmīgi īstenojām un izveidojām sociālo uzņēmumu "Visi var", un tā patiešām arī ir – visi nāk un strādā, katrs ir atradis savu nodarbošanos, sirdslietu un iespēju būt noderīgam, neskatoties uz funkcionālajiem traucējumiem.

Nodarboties ar uzņēmējdarbību, vienlaikus palīdzot citiem

Uzņēmumam ir divi virzieni – ražošana un veikals, kur realizējam cilvēku ar invaliditāti radītos darbus. Pamatražošana balstās uz šūšanu un adīšanu, izgatavojam arī sveces un dažādus dekorus. Mūsu darbinieki ir ar dažādu invaliditāti, visus cilvēkus esam apmācījuši un ievadījuši darba procesā. Nav bijis tā, ka cilvēks atnāk un jau ir ar konkrētajām spējām. Ar katru cilvēku apmācības un darba process ir ļoti atšķirīgs, katram ir savs darba ātrums un sava pieeja.

Tāpat mūsu paspārnē strādā cilvēki, kuriem ir bijusi iespēja pārkvalificēties, kas arī ir ļoti būtiski. Piemēram, dzīves laikā, sākoties kādām veselības problēmām un nosakot invaliditāti, nereti var gadīties, ka iepriekšējo darbu nav iespējams turpināt. Tāpēc uzņēmumiem ir jābūt gataviem un pretimnākošiem atbalstīt cilvēkus ar invaliditāti, veltot laiku šo cilvēku apmācībām, ievirzot darba procesā un dodot iespēju turpināt strādāt.

Invaliditāte neietekmē produkta kvalitāti

Maldīgs ir priekšstats, ka cilvēku ar invaliditāti ražotie produkti ir mazāk kvalitatīvi vai mazvērtīgi. Mums ir patiesi svarīga kvalitāte un ļoti vēlamies, lai mūsu produkciju izvēlas tāpēc, ka tā ir kvalitatīva un mūsdienīga, nevis tāpēc, ka ir žēl to cilvēku, kas to ir radījuši. Uz to arī aktīvi ejam – kvalitātes celšana un noturēšana. Galvenais ir katram pašam saprast, ko viņš spēj, kādas ir viņa stiprās puses un vēlmes ko konkrētu apgūt. Tāpat ir svarīgi skaidri formulēt pienākumus, ko darba devējs vēlas sagaidīt no cilvēka, kā arī dot iespēju mēģināt, atrast kopēju valodu un darba ritmu.

Pircējiem savukārt ir būtiski saprast, ka cilvēku ar invaliditāti radītā produkcija nav lētāka. Mums šiem cilvēkiem ir jāmaksā cienīga alga, jānomaksā nodokļi. Jāmin gan, ka esmu pamanījusi – laika gaitā arvien vairāk cilvēku izvēlas sociāli atbildīgus pakalpojumus un preces. Piemēram, mums ir arī tādi klienti, kas reizi mēnesī speciāli brauc no citām pilsētām un iepērk mūsu preces, līdz ar to varu minēt, ka ir jūtamas izmaiņas patērētāju iepirkšanās paradumos.

Lai sāktu strādāt, ir jārada iespēja

Dažāda invaliditāte nozīmē dažādas pieejas un atšķirīgus izaicinājumus, lai šos cilvēkus iekļautu darba tirgū. Piemēram, cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem ir grūtāk iekļauties darba tirgū, taču esmu novērojusi, ka ārzemēs ar šiem cilvēkiem jau skolas laikā īpaši strādā un virza uz konkrēta amata apguvi. Manuprāt, tas ir tas, kā mums izteikti pietrūkst. Ir svarīgi mācīt praktiskas lietas jau skolas laikā, virzīt uz to, ka pieaugot viņam būs jāstrādā. Tāpat citu valstu piemērs mums rāda, ka ir arī mērķdotācijas, kompensācijas, ja cilvēks ar invaliditāti iet strādāt, kas viņam tiek izmaksātas un kalpo kā papildu stimuls pašam meklēt darbu un strādāt. Tas būtu liels stimuls arī pie mums.

Kā lielāko problēmu redzu pēctecības neesamību pēc skolas beigšanas, kas ievadītu reālajā dzīvē. Lielai daļai cilvēku ar invaliditāti trūkst motivācijas, kā arī informācijas par viņu iespējām sevi realizēt darba tirgū. Tāpat noteikti būtu vairāk jāmotivē arī uzņēmēji. Vairums uzņēmēju, kuri nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, ir lēmuši par labu tādam solim, jo ir bijusi personīgā pieredze saskarē ar šiem cilvēkiem, līdz ar to nav baiļu un neskaidru jautājumu, bažu par šo cilvēku iekļaušanu savā darba kolektīvā. Citiem uzņēmējiem kā dzinulis kalpo motivācija būt sociāli atbildīgiem, dodot iespēju cilvēkiem ar invaliditāti strādāt.

Valsts atbalsts kā dzinulis darba devējiem

Domājot par to, kas būtu nepieciešams, lai darba devējs gribētu pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti, parasti tiek minēts finansiāls valsts atbalsts darba vides pielāgošanā, lai uzņēmumam nav jāiegulda savi resursi, kā arī nodokļu atlaides. Varu pieminēt, ka pašlaik jau ir pieejamas subsīdijas darba vides iekārtošanai un kopš šā gada janvāra sociālajiem uzņēmumiem ir papildu atbalsts, ja cilvēks ar invaliditāti strādā sociālajā uzņēmumā. Par katru ceturksni var iesniegt pieteikumu, un tiek kompensētas darba devēja veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, un, manuprāt, ir apsveicami, ka ir šāds atbalsts no valsts puses. Noteikti noderīga būtu arī finansējuma piesaiste cilvēkam, kas varētu ievadīt jauno darbinieku darba procesā, apmācīt konkrētajam amatam un galu galā palīdzēt iejusties jaunajā vidē.

Ne mazāk svarīga ir informācijas pieejamība, kas ir būtisks priekšnosacījums cilvēku ar invaliditāti iekļaušanai darba tirgū. Ar to es domāju ne tikai praktisku informāciju no valsts institūciju puses, bet arī informāciju no uzņēmumiem, kuri jau nodarbina šos cilvēkus. Uzskatu, ka ir vairāk jādalās ar saviem stāstiem, labo piemēru, tādējādi iedrošinot arī citus darba devējus sekot šim piemēram un parādot, ka tas ir pilnīgi normāli – nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti. Arī mēs savā "Facebook" kontā stāstām šos stāstus un parādām, ka ikviens no mums, neskatoties uz funkcionālo traucējumu veidu, var strādāt!