Viktorija Soņeca: Lobēšanas regulējums – nepieciešamība, nevis iegriba  (6)

Tomēr būtiski nodalīt sabiedrības līdzdalības formas. Vienā gadījumā tā ir sabiedrības informēšana un uzklausīšana (piemēram, publiskā apspriešana). Savukārt otrā gadījumā tas ir lobēšanas jeb interešu pārstāvības process. Respektīvi, sabiedrības informēšanas un uzklausīšanas gadījumā tā ir valsts iniciatīva, lai dotu iespēju sabiedrībai paust un lēmumu pieņēmējam ņemt vērā sabiedrības izteikto viedokli. Savukārt lobēšanas jeb interešu pārstāvības gadījumā tā ir personas iniciatīva, kur personai ārkārtīgi svarīgi būt informētai par "spēles noteikumiem", nošķirot atļautu darbību no neatļautas darbības.

Piemēram, Krimināllikumā paredzēta atbildība par tirgošanos ar ietekmi. Tomēr lobēšana jeb interešu pārstāvība nav tirgošanās ar ietekmi. Tā ir pilsoņu tiesību realizācija, kurai nav jābūt sodāmai un par kuru nav jāparedz atbildība. Šāda veida darbība kļūst sodāma, kad tā pārtop par tirgošanos ar ietekmi, bet, lai saprastu atšķirību un varētu novilkt robežu starp minētajām darbībām, ir jābūt normatīvajam regulējumam, no kura persona var iegūt kristālskaidru izpratni par to, kādas darbības var/nevar veikt, realizējot lobēšanas darbības jeb interešu pārstāvību.