Raivis Terinks: Par videonovērošanu un iekšlietu ministra priekšlikumu  (31)

15. aprīļa LTV1 raidījumā "Panorāma" par to bija sižets. TV sižetā var saklausīt, ka gan amatpersonām, gan privātajām iestādēm un personām ir ļoti maldīgs priekšstats par videonovērošanu.

Gan mūsu uzņēmums, gan es personīgi esmu šo jautājumu pamatīgi pētījis, jo esmu pasniedzējs drošības jautājumos un konsultants, tai skaitā arī valsts iestādēm. No otras puses, es esmu kādreizējais kriminālpolicijas darbinieks, attiecīgi lieliski arī saprotu, kāds labums un pienesums var būt no videonovērošanas policijai.

Amatpersonas norāda, ka, piemēram, Londonā videonovērošanas sistēma efektīvi darbojas. Jā, tas tiesa, bet Londonā ir tūkstošiem valstij piederošu kameru un savs datortīkls, kas viss veidots kopš 80. gadiem. Tehnoloģijas un pieredze ir izmaksājusi miljardus. Aplami domāt ko līdzīgu uzbūvēt pāris gadu laikā šeit.

Otrkārt, novērošanai un datu analīzei ir pareizi jāizmanto cilvēku resursi. Reāllaika novērošanu pašlaik veiksmīgi nodrošina tikai Rīgas pašvaldības policija, turklāt arī tikai daļā pilsētas. Savukārt mazākās pilsētās policijai nav cilvēku resursu un iespējas efektīgi izmantot videosistēmu tiešsaistes novērošanai. Arī Rīgas pašvaldības policijas tehnoloģijas un tīkli jau noveco, tāpat kā metodes, piemēram, cilvēkiem stundām novērojot ekrānus...

Jā, ir labi, ja ir uzglabāti ieraksti, bet arī te vajadzīgs kāds, kas to visu skatās un analizē, kam ir gan zināšanas un prasmes, gan laiks. Mūsdienās ierakstu analīzi veic robots (datorsistēma ar mākslīgo intelektu), taču tas iespējams ne visās un ne vecākās datorsistēmās, un, cik zināms, vietējo policiju rīcībā nav šāda instrumenta.

Piemēram, "Koblenz drošība" tiešsaistes novērošanu veic robots, datorprogramma, kura analizē attēlu, spēj atšķirt cilvēku no dzīvnieka, kravas auto no vieglā, spēj atpazīt numurzīmes vai, piemēram, pamanīt, vai būvlaukumā personai ir galvā ķivere. Datorprogramma spēj atpazīt aizdomīgu uzvedību, piemēram, grafiti zīmēšanu uz sienas vai rāpšanos pāri žogam, vai automašīnas atmūķēšanu. Arī policijai būtu jāiet šāds ceļš un uzreiz jāparedz procesu maksimāla automatizācija.

LTV sižetā gan amatpersonas, gan ēku apsaimniekotāji paziņoja, ka arī iestādes un privātpersonas savas videokameras pieslēgs policijai un dalīsies ar attēlu un ierakstiem. Un šis ir pats lielākais malds par šādu sistēmu efektivitāti. Videosistēmu vājais posms ir sistēmu vecums, savietojamība un datu pārraide un apjoms.

"Koblenz drošība" ar to ir pieredze (arī negatīva), mēs ar to strādājam un saskaramies katru dienu.

Apmēram 50% Latvijā izmantojamo videosistēmu ir analogās (neizmanto modernas digitālās tehnoloģijas vai datu pārraidi pa IP tīkliem) un nav pieslēdzamas pie moderniem datortīkliem vai analītikas. Vēl 20% ir tādi mazpazīstami vai specifiski ražotāji, ka nav savietojami ar citām sistēmām un tīkliem. Pat nozares datu pārraides un šifrēšanas jomā ne vienmēr ir saderība starp dažādu ražotāju iekārtām vai programmām. Piemēram, "Koblenz drošība" bieži vien ir problēmas pieslēgt novecojušas sistēmas, tādēļ mēs labprāt klientiem uzstādām jaunas un modernas.

Jau pieminēju atšķirīgos datu pārraides un videoattēlu kodēšanas standartus. Lai policija spētu dekodēt visus videomateriālus, tai būtu nepieciešams iegādāties daudz dažādu programmatūras licenču. Te viens no šķēršļiem var izrādīties tas, ka valsts iestāde nemaz nevarētu iegādāties dažu Ķīnas ražotāju iekārtas vai programmatūras (kas vēsturiski Latvijā tiek izmantotas lielos apjomos), jo to ražotāji ir pakļauti starptautiskajām sankcijām.

Absolūtais vairums videosistēmu nemaz nav pieslēgts tīklam, vai arī tas nemaz nav iespējams. Gan vecākas sistēmas ar novecojušiem kodēšanas algoritmiem, gan jaunās ar augstas izšķirtspējas kamerām patērē milzīgus datortīklu resursus. "Koblenz drošība" speciālisti bieži saviem klientiem uzstāda un nodrošina ātrgaitas datortīkla pieslēgumu paši, jo klientu datortīkli nav spējīgi apstrādāt videonovērošanas datus. Jautājums: vai policija vēlas nodrošināt tīklu iestādēm un pilsoņiem? Tīkli bojājas, notiek elektropadeves traucējumi, mainās IP adreses vai parametri. Pašas iekārtas (kameras) arī kādam ir jāuztur, un rodas šaubas, vai policija spēs to uzraudzīt un administrēt. Bet, ja neuzraudzīs un neadministrēs, tad var gadīties, ka miljonus vērtais projekts uzglabās miglainu bildi ar zirnekli uz kameras objektīva vai tukšu (melnu) ekrāna ierakstu.

Nākamais lielais klupšanas akmens ir informācijas tehnoloģijas, t.i., ne vien pieminētie datu pārraides protokoli, bet arī droša pieslēguma iestatījumi (IP adreses, ugunsmūri, VPN tuneļi, pieslēgumu porti, paroles, autorizēšanas protokoli utt.). Privātiem apsardzes komersantiem ikdienā ir jāiegulda liels IT atbalsts un pūles un jāsadarbojas ar klienta IT speciālistiem (ja tādi ir pieejami), lai izveidotu un uzturētu stabilu un, galvenais, drošu video straumēšanas pieslēgumu. Ļoti šaubos, vai policijas IT struktūras ir gatavas nodarboties ar tīklu uzturēšanu tādos apjomos.

Amatpersonas pieminēja policijas īstenotu datu (videoierakstu) glabāšanu. Runa ir par neiedomājami milzīgiem datu apjomiem, un jautājums – kur un kādos datu centros policija glabās šos datus un cik tas izmaksās? Un, pats galvenais: cik tas ir lietderīgi iepretim izmaksām? Ne velti ne privātpersonas, ne apsardzes komersanti neaizraujas ar ilgstošu liela apjoma videoarhīva glabāšanu, jo tas ir pārāk dārgi.

Kā jau minēju, Iekšlietu ministrijas ideja nav slikta. Kā bijušais kriminālpolicijas darbinieks es to atbalstu. Taču pašreizējā situācijā vēlme veidot tīklu, pieslēdzot tam ļoti daudz citu lietotāju videokameru, ir pārāk sarežģīts projekts. Pareizāk būtu sākt ar sava (policijas vai valsts) tīkla veidošanu, turklāt ir iespējams sākt ar vienkāršākiem un ne tik dārgiem risinājumiem. Piemēram, citās valstīs uz ielām ir videokameras, kuras fiksē automašīnu numurus. Tas nav fotoradars, un kameras nesaglabā attēlu. Kamera tikai fiksē automašīnas numuru (teksta formā), laiku un vietu. Tas neprasa ātrgaitas internetu un milzīgu datu apjomu.

Arī analīzei nav nepieciešamas video apstrādes programmas, jo saglabātie dati ir vienkārša "Excel" tabula. Ieguvums – tiesībsargājošās iestādes var uzkrāt vēsturi par konkrēta autotransporta pārvietošanos, virzieniem un laikiem, kas var palīdzēt atrast meklējamo personu/transportu, pierādīt konkrēta transporta/personas atrašanos noteiktā reģionā. Arī tiešsaistē iespējams datorsistēmai likt meklēt (gaidīt) meklējamā auto numura parādīšanos kādas kameras redzeslokā, un policija tad saņemtu informāciju par auto atrašanos, kas ļautu ātri pārtvert vai izsekot autotransportu. Šāda sistēma papildus var noderēt gan valsts, gan pašvaldības iestādēm, jo ļautu analizēt transporta plūsmu un iedzīvotāju pārvietošanās paradumus.

Te aktualizējas jautājums par personas datiem. Tiesa, citās Eiropas valstīs datu aizsardzības un videonovērošanas jomā viss ir sakārtots. Saistībā ar to iekšlietu ministrs intervijā teica, ka veidojamā sistēma neizmantos sejas atpazīšanu. Rodas jautājums: kādēļ? No vienas puses, tas sabiedrībai ir tāds "bubulis", ka, lūk, totalitārās valstīs visus izspiego, tādēļ mums arī jābaidās.

Patiesībā sejas atpazīšanas funkcija ir iespējama un noderīga videoierakstu analīzei, un tiesībsargājošām iestādēm tik apjomīgā projektā un datu apjomā bez tā neiztikt. Lūdzu nejaukt, te runa nav par tiešsaistes seju atpazīšanu, personas datu pievienošanu video utt., lai ikdienā izsekotu tiešsaistē. Runa ir par videoierakstu analīzi. Ar šādu metodi ārvalstīs ir tikuši atklāti terorakti. Tas būtu milzīgs instruments iestādēm, lai tik lielā datu apjomā atrastu, piemēram, meklējamo personu.