Edgars Jaunups: Kur dzīvo sporta līdzjutējs?  (44)

Vienā Eiropas čempionātā esam neapmierināti, ka neizcīnījām medaļas, bet nākamajam nemaz nekvalificējamies. Lai arī gribam saukt to par nacionālo sporta veidu, šāda viļņošanās neliecina, ka "mājai ir stabili pamati".

Daudz diskusiju bijis arī par halli Barona ielā jeb "Basketbola māju", ko Latvijas Basketbola savienības vadība tagad uzskata par panaceju visu problēmu risināšanā: uzcelsim jauno halli Barona ielā un blakus tai slavas aleju mūsu sasniegumiem – un visas problēmas kā nebijušas. Šī brīža LBS vadība jau paspējusi pierādīt, ka prot atrast veidu, kā radīt problēmas ar kompetences un pieredzes trūkumu pat jautājumos, kur to ir šķietami grūti izdarīt. Nekad neteikšu, ka kāda sporta infrastruktūras būve vai kaut vai ārā uzlikts grozs kopumā radītu negatīvu efektu, bet lietas var darīt – un var darīt labi.

Ir vairāk nekā dīvaini dzirdēt, ka Sandis Riekstiņš, kuram pašam patīk sevi uzskatīt par galveno sporta cilvēku valstī, atbalstu nacionālas nozīmes sporta objektam izvērtē, balstoties uz personīgām simpātijām vai antipātijām pret kādu. Atsaucoties uz "Delfi" diskusiju, kurā piedalījās Saeimas Sporta apakškomisijas vadītājs Riekstiņš no Jaunās konservatīvās partijas un Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretāre Liene Apine, ir absurdi dzirdēt, ka Riekstiņš savu atbalstu Barona ielas projektam sniedzis tikai tāpēc, ka to šobrīd it kā neatbalstot Edgars Jaunups. Lai cik pagodinoši varētu izklausīties manai personai piešķirtais gods atbalstīt vai neatbalstīt kādu no projektiem, ja tas tiek uzsvērts kā galvenais arguments, man rodas daudz šaubu par kritērijiem, kā projekti tiek vērtēti. Pamatots ir Apines kundzes sašutums un jautājumi par prioritāšu noteikšanu nacionāla mēroga sporta būvēm.

Vai "Basketbola māja" Barona ielā ir labākais risinājums? Esmu pilnīgi pārliecināts, ka nē. Slikta atrašanās vieta, skatoties no prizmas, vai tur dzīvo basketbola līdzjutējs; problēmas ar auto novietošanu; turklāt tas nedod nekādu pievienoto vērtību apkārtējam rajonam. Bet man Riekstiņa kungs ir jāapbēdina, jo es šo projektu atbalstu. Mani argumenti ir šādi. Ir skaidrs, ka halle visu laiku būs noslogota, par to nav šaubu, to varēs izmantot, kā sperot pirmos soļus basketbolā, tā aizvadot izlašu spēles, turklāt ne tikai basketbolisti, bet arī citi sporta spēļu pārstāvji – volejbolisti, handbolisti, florbolisti. Līdz ar to, protams, viens sporta infrastruktūras objekts, lai kur arī tas neatrastos, pilsētā, kurā sporta infrastruktūras pieejamība ir zem katras kritikas, dos tikai un vienīgi pozitīvu ietekmi. Jautājums ir: vai tas ir labākais, ko varam panākt? Domāju, ka nevaram tā apgalvot. Šī bija lieliska iespēja beidzot vismaz sākt nopietnu diskusiju, kā un kad sagādāt pienācīgu sporta infrastruktūras objektu Daugavas kreisā krasta iedzīvotājiem, kur, izņemot "Auroras" volejbola zāli un "Lokomotīves" stadionu, nekā cita īsti nav, un arī pieminētās vietas nevar saukt par sportistiem un kur nu vēl apmeklētājiem draudzīgām.

Arī vispārējās tendences pilsētu plānošanā un attīstībā visā pasaulē saka priekšā, ka aizvien vairāk cilvēku izvēlēsies dzīvot ārpus pilsētas centra. Pēdējo 20 gadu laikā Rīgas centru pametuši 40 tūkstoši cilvēku, arhitektu projekta "rigax.lv" nākotnes prognozes liecina, ka nākamo 10 gadu laikā no centra aizbrauks vēl 25 tūkstoši jeb divas līdz augšai pārpildītas "Arēnas Rīga". Turklāt tie, kas izvēlas pārcelties ārpus centra, pārsvarā ir jauni, ekonomiski aktīvi cilvēki un jaunās ģimenes, kas meklē lielāku un zaļāku dzīves telpu. Citiem vārdiem sakot, tas arī ir tas basketbola līdzjutējs. Nozīmīgas sporta būves celtniecība Pārdaugavā būs jautājums, kas, ceru, tiks risināts jau tuvāko gadu laikā. Ja gribam pārvērst sporta notikumu apmeklēšanu par ikdienas dzīves sastāvdaļu, svarīgi, lai skatītājam nav jābrauc cauri visai Rīgai.

Uzsvars uz "ikdienas sastāvdaļu" – basketbola vai futbola izlašu spēles nav ikdiena, tie ir svētki –, un saku to bez ironijas pat pēdējo rezultātu kontekstā, tā uz to vienmēr būtu jāskatās. Savukārt klubu spēles notiek katru nedēļu, bet sporta līdzjutējs dzīvo ārpus centra. Esmu pārliecināts, ka arī "Dinamo" skatītāju apmeklējuma samazinājums pēdējās sezonās saistīts ne tikai ar rezultātiem, bet arī to, ka sporta līdzjutējs ir suga, kas no pilsētas centra migrē uz "ganībām" mazāk blīvi apdzīvotās teritorijās, tostarp Pierīgas pašvaldībās. Ne velti Rietumeiropā, Ziemeļamerikā un citur halles un stadioni, ar dažiem vēsturiskiem izņēmumiem, ir ārpus pilsētas centra. Liekas, ka zemes cena šajā gadījumā ir noteicošais, atšķirība, protams, ir, bet galvenā motivācija ir būvēt sporta infrastruktūru tuvāk līdzjutējam.

Rīgai kļūstot par rietumnieciskāku pilsētu, arī vērtējot pēc apdzīvotības tendencēm, jāsecina, ka lēmums par "Basketbola māju" Barona ielā gluži vienkārši ir novecojis. Ja vienīgais kritērijs šoreiz ir augsta gatavība jeb "tūlīt, tūlīt varam sākt būvēt", tad tas ir jādara, bet gribu uzsvērt, ka šī projekta realizācija nedrīkst atlikt ne par mēnesi nepieciešamību sākt darbu, lai Pārdaugavā 4–5 gadu laikā taptu olimpiskā centra mēroga sporta infrastruktūras objekts, kas kalpotu kā amatieriem, tā profesionāļiem un būtu piemērots arī nozīmīgiem starptautiskiem sporta notikumiem.

Skatoties uz šo jautājumu plašāk, nākas atzīt, ka mums katastrofāli trūkst profesionālu politiķu. Ar to saprotot, ka politikā var būt savstarpējas cīņas, var un vajag būt diskusijām par dažādu jautājumu risināšanu un politika vienmēr būs kompromisu māksla, bet pāri visam jābūt loģikai, stratēģiskam skatījumam un vīzijai par iedzīvotāju interesēm, lai cik triviāli vai naivi tas arī neizklausītos. Politikā cīņas notiek vienmēr, bet palikt šajā rāmī – lai lēmums, lai vai kāds tas būtu, dotu maksimālu labumu visiem ilgtermiņā, – ir galvenais laba politiķa kritērijs. Esmu bijis politiskajā vidē gana ilgi un piedzīvojis visdažādākos laikus, bet šobrīd liekas, ka pārāk bieži sastopami gadījumi, kad lēmumi tiek pieņemti, neizvērtējot neko. Populistiski un neprofesionāli.