Aprīļa pēdējā diena pārsteidza ar ziņu, ka esmu iekļauts ar Triju Zvaigžņu ordeņiem apbalvoto sarakstā. Ordeņu piešķiršana pēdējās dienās raisījusi publisku rezonansi, tāpēc uzskatu par pienākumu dalīties arī ar savām domām. Arī par atteikšanos no šī apbalvojuma.
Ziņa par ordeni neradīja ne prieku, ne gandarījumu, divi iemeslu dēļ. Tāpēc, ka gadiem ilgi šo apbalvojumu saņēmēju loks rada jautājumus par piešķiršanas principiem, un ordeņu būtību diskreditē tas, ka starp saņēmējiem ir tādi, kuri, tēlaini izsakoties, pelnījuši nevis dāvanas, bet žagarus. Un tāpēc, ka savu darbu turpinošam žurnālistam, kam vēl tālu līdz pensijas gadiem, ir jāpārstāv sabiedrības intereses un jābūt kritiskam pret varu, taču, ja daudzi sabiedrībā neuzticas varai un daļa ordeņu piešķiršanu uztver kā pielīšanu vai uzpirkšanu no varas puses, tas var vairot neuzticēšanos žurnālistam.
Saņēmu vairāku draugu, paziņu un kolēģu apsveikumus. Izlasīju viedokļus un komentārus interneta portālos un sociālajos tīklos, kur vairākums bija kritiski, dažādos pamatojuma vai rupjības līmeņos. Dažiem varētu vien ieteikt nespriest pēc savas samaitātības pakāpes, vēl par dažiem, kuri ordeņu saņēmējiem veltīja vārdus "maukas", "dibenlaizītāji" un tamlīdzīgus, var izteikt vien nožēlu. Tomēr dažos jāieklausās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!