Aprīļa pēdējā diena pārsteidza ar ziņu, ka esmu iekļauts ar Triju Zvaigžņu ordeņiem apbalvoto sarakstā. Ordeņu piešķiršana pēdējās dienās raisījusi publisku rezonansi, tāpēc uzskatu par pienākumu dalīties arī ar savām domām. Arī par atteikšanos no šī apbalvojuma.
Ziņa par ordeni neradīja ne prieku, ne gandarījumu, divi iemeslu dēļ. Tāpēc, ka gadiem ilgi šo apbalvojumu saņēmēju loks rada jautājumus par piešķiršanas principiem, un ordeņu būtību diskreditē tas, ka starp saņēmējiem ir tādi, kuri, tēlaini izsakoties, pelnījuši nevis dāvanas, bet žagarus. Un tāpēc, ka savu darbu turpinošam žurnālistam, kam vēl tālu līdz pensijas gadiem, ir jāpārstāv sabiedrības intereses un jābūt kritiskam pret varu, taču, ja daudzi sabiedrībā neuzticas varai un daļa ordeņu piešķiršanu uztver kā pielīšanu vai uzpirkšanu no varas puses, tas var vairot neuzticēšanos žurnālistam.
Saņēmu vairāku draugu, paziņu un kolēģu apsveikumus. Izlasīju viedokļus un komentārus interneta portālos un sociālajos tīklos, kur vairākums bija kritiski, dažādos pamatojuma vai rupjības līmeņos. Dažiem varētu vien ieteikt nespriest pēc savas samaitātības pakāpes, vēl par dažiem, kuri ordeņu saņēmējiem veltīja vārdus "maukas", "dibenlaizītāji" un tamlīdzīgus, var izteikt vien nožēlu. Tomēr dažos jāieklausās.
Daļu no pašreizējiem lēmējiem – Valsts prezidenta ieceltajiem Ordeņu kapitula dalībniekiem - pazīstu personiski. Darba lietu sakarā, ne vairāk. Man nav iemesla domāt, ka viņu lēmumu motīvi, lai cik subjektīvi, būtu negodprātīgi. Tikmēr Valsts prezidentam, kurš ir politiķis, jebkurš lēmums, protams, saistās arī ar reitingu. Bet kapitula kancleres agrākā redakcionālā un ideoloģiskā pozicionēšanās darbā medijā un politikā neizbēgami rada daļā sabiedrības pretreakciju un šaubas par objektivitāti.
Uz šī fona atkal ir pamats jautājumiem par to, kā tiek vērtēti likumā noteikti "sevišķie nopelni Tēvijas labā", par ordeņu šķiru dalījumu pat nerunājot. Arī profesiju un nozaru pārstāvniecība rada jautājumus, tostarp tagad, pandēmijas laikā.
Apjautājos daļai no apsveicējiem par šo visu. Kas būtiski, kritiskajam vērtējumam absolūti lielākais vairākums piekrita - gan par diskreditēšanu, gan par pretrunām žurnālista darba kontekstā. Tomēr atteikšanos gandrīz neviens neatbalstīja. Tostarp, argumentējot, ka daudzi to uztvertu kā necienīgu soli pret valstiski svarīgu novērtējumu un simbolu. Viens no komentāriem bija - tās ir lamatas, kritizēs jebkurā gadījumā, atteiksies vai neatteiksies.
Kritiķi, kas valsts apbalvojumus žurnālistiem Latvijā pielīdzina PSRS, Krievijai vai citām nedemokrātiskām valstīm gan ir pārcentušies. Šīs līdzības var radīt bažas, taču arī demokrātiskās valstīs žurnālisti ir starp ordeņu saņēmējiem. Daži atsakās, citi pieņem. Ieskatījos arī valsts apbalvojumu saņēmēju sarakstos Igaunijā un Lietuvā, kur arī atradu vairāku, arvien strādājošu žurnālistu vārdus. Vienīgi tik plašs ordeņu birums, kā tagad Latvijā, šajā jomā nav manāms.
Negribu izrādīt necieņu ne pret ordeni, ne valsti, ne citiem saņēmējiem. Taču stāsts nav tikai par ordeņiem, tāpēc gribu izmantot šo iespēju, mēģinot aktualizēt pāris lietas ne vien par ordeņiem, bet arī medijiem un valsti.
Par ordeņiem. Uzskatu, ka to dalītājiem pienāktos reaģēt uz kritiku par apbalvojumu zudušo prestižu daudzu acīs, skaidrot piešķiršanas vai nepiešķiršanas principus, vērtēt vai nav pieļautas kļūdas.
Par medijiem. Žurnālistu apbalvošanas sakarā svarīgais ir arī tas, ko dara mediji un ordeņu dalītāji ikdienā. Ciktāl mediji īsteno savu "ceturtās varas" atbildību – gan žurnālistu, gan redaktoru, gan īpašnieku līmenī. Kas nav viens un tas pats. Ciktāl vara un sabiedrība respektē un stiprina mediju neatkarību un vārda brīvību Latvijā. Nepietiekami, un nez vai ordeņi palīdzēs.
Par valsti. Lielo sabiedrības neuzticēšanos, gan varai, gan savstarpēji, un arī valsts attīstības defektus mēs nenovērsīsim ar ordeņiem. Taču tie nav nesaistīti, jo neuzticēšanās iemesls ir arī taisnīguma deficīts, bet ordeņu piešķiršana ir daļa no kopējās morāles – kurus kāpēc "godā ceļ" vai nosoda, par ko runā un ko noklusē.
4. maija gadskārtai par godu ordeņus dalot, nāktos piezemēt patosu un nenoklusēt, ka neuzticēšanās un valsts attīstība nesaraujami saistās ar tām neatkarības un brīvības pamatvērtībām, kas arvien ne tuvu nav īstenotas. Bet tās ir kopējās valsts un nacionālās intereses, uz ko vēl un vēl vairāk būtu jātiecas gan ordeņu dalītājiem, gan viņu kritiķiem.
Ja tas varēs ko ietekmēt, atteikšos no ordeņa jebkurā brīdī. Šobrīd gan piešķīrējiem, gan kritiķiem saku – paldies, turpināšu strādāt un būt kritisks pret visiem un jebkuru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!