Kirovs Lipmans: Ierēdņu un politiķu absurdā rīcība nodara kaitējumu valsts prestižam  (40)

Lieki teikt, ka šis uzņēmējdarbības vides vērtējums attiecināms ne jau tikai uz ārvalstu investoru izjūtām, saskaroties ar Latvijas realitāti, – vietējie uzņēmēji, kurus turklāt kritiskā situācijā neaizstāv mītnes zemes vēstniecība un citas iestādes, bieži vien atrodas vēl neapskaužamākā situācijā.

Pēdējos mēnešos pašmāju uzņēmēju vides pārstāvji aizvien biežāk publiski norāda, ka nav motivēti nemēģināt optimizēt nodokļu maksājumus, jo gan saskata to, kā nodokļu ieņēmumi tiek izmantoti bieži vien nepārdomāti un neracionāli, gan izjūt to, kā ierēdņi un politiķi izturas pret viņiem – tiem, kuru darbība ir valsts saimnieciskās pastāvēšanas pamatā.

AS "Grindeks" koncerns pērn sasniedza vēsturiski straujāko apgrozījuma un peļņas kāpumu. Konsolidētie provizoriskie finanšu dati liecina, ka 2020. gadā "Grindeks" koncerna apgrozījums sasniedza 187 miljonus eiro, kas ir par 45,6 miljoniem eiro jeb 32% vairāk nekā 2019. gadā.

Uzņēmums ir sācis izstrādāt projektu jaunas farmaceitiskās rūpnīcas būvniecībai Latvijā. Tā būs lielākā farmaceitiskā ražotne Baltijas reģionā ar automatizētiem un energoefektīviem tehniskajiem risinājumiem, un tajā tiks izveidotas 800–1000 jaunas darbvietas, kas, neapšaubāmi, būs liels ieguldījums Latvijas tautsaimniecībā.

Minēšu tikai trīs skaitļus, kas rāda, kāds ir "Grindeks" ikgadējais ieguldījums tajā, lai Latvijas valsts varētu sekmīgi pastāvēt un attīstīties. Uzņēmuma kopējie maksājumi valsts kopbudžetā 2020. gadā bija 10,54 miljoni eiro, iedzīvotāju ienākuma nodoklī samaksāti 2,82 miljoni eiro, bet valsts sociālās apdrošināšanas obligātajās iemaksās – 5,62 miljoni eiro.

Līdzīgi kā daudzi citi pašmāju uzņēmēji, arī es nekad neesmu jautājis, ko valsts var darīt manā un mana uzņēmuma labā, bet gan, tieši pretēji, – ko mēs varam izdarīt valsts labā. Tā tas bija deviņdesmitajos gados, kad man izdevās pacelt uzņēmumu "Liepājas metalurgs", kuru pēc tam izputināja negodīgi cilvēki, tā tas bija, kad es no faktiska sabrukuma par milzīgu farmācijas koncernu attīstīju uzņēmumu "Grindeks", un tā tas ir arī tagad, kad "Grindeks" ir gatavs valstiski atbildīgā veidā risināt ar globālo epidēmiju saistītos izaicinājumus.

Taču man šķiet, ka lieli, valstij nozīmīgi uzņēmumi – iespaidīgu nodokļu summu maksātāji – varētu cerēt "pretī" saņemt vismaz korektu, solīdu attieksmi, nevis rīcību, kas demonstrē uzskatu, ka uzņēmējs vismaz vienam ierēdņu un politiķu slānim pirmkārt ir slaucama govs un grēkāzis, uz kuru vienmēr var norakstīt ierēdņu un politiķu pieļautās kļūdas un nolaidību.

Jau divarpus gadus man un manam dēlam nākas pierādīt savu taisnību, tiesājoties ar tagad par SIA "Possessor" pārdēvēto bijušo Privatizācijas aģentūru par nepilniem diviem miljoniem eiro, ko valsts pazaudēja valdības, Ekonomikas ministrijas un pašas aģentūras vadības nolaidības un nesaimnieciskuma dēļ.

"Nolaidība un nesaimnieciskums" – tie nav tikai tukši vārdi vien. Pirmās instances tiesa 2018. gadā spriedumā, noraidot Privatizācijas aģentūras prasību, skaidri norādīja – valsts pārstāvji ir rīkojušies nolaidīgi un nesaimnieciski, pārdodot valstij piederošās "Grindeks" akcijas par cenu, kas bija zemāka par jebkuru objektīvi nosakāmu akciju vērtību.

Kāpēc tieši ierēdņi un politiķi 2016. gadā nolēma izvēlēties valstij visneizdevīgāko "Grindeks" akciju pārdošanas veidu? Tas ir jautājums, uz kuru Rietumu demokrātijas un tiesiskuma valstīs atbildi meklētu tiesībsargājošās iestādes.

Vēl viens jautājums ir – kāpēc Krišjāņa Kariņa valdība liek SIA "Possessor" turpināt šo tiesāšanos, neraugoties uz to, ka nesaimniecisko, valstij zaudējumus nodarījušo lēmumu pieņēma Māra Kučinska Ministru kabinets?

Atgādināšu, kas notika 2016. gadā un pēcāk. Māra Kučinska valdība deva ļoti konkrētus norādījumus – kā nosakāma "Grindeks" akciju sākotnējā vērtība, akciju pārdošanas minimālā cena, pārdošanas metode, pircēju atlases kārtība, samaksas termiņi un kārtība.

Tas viss tika paveikts bez kādas rūpīgas tirgus izpētes – valdība vienkārši nolēma akcijas pārdot iespējami ātri. Tas arī "izdevās", un Latvijas valsts tai piederošās akcijas, kuru vidējā cena 2016. gadā bija 5,20 eiro par akciju, tika pārdotas par būtiski zemāku cenu – 3,85 eiro gabalā. Kas bija laimīgie pircēji un kādā tieši veidā viņi izrādīja pateicību par šo sev doto vienreizējo iespēju – tas jāprasa izsoļu rīkotājiem.

Tikai tad, kad uz brēcošo nesaimniecisko rīcību norādīja politiskā opozīcija, Kučinska valdība izdomāja no tās novērst uzmanību, vēršoties tiesā ar prasību pret mani un manu dēlu, jo mēs neesot izteikuši "Grindeks" akciju obligāto atpirkšanas piedāvājumu.

Prasības pamatojums jau no pirmsākumiem bija absurds. Man un manam dēlam tika pārmests, ka mēs piedāvājumu izpirkt akcijas valstij neesot izteikuši 2014. gadā. Taču vienkārša juridiska analīze rāda, ka šajā laikā nemaz nebija valdības atļaujas šīs akcijas pārdot. Tāda tika pieņemta tikai gadu vēlāk, tā ka 2014. gadā valsts akcijas nemaz nebija tiesīga pārdot un arī nevēlējās to darīt.

Augstākā mērā nekorekta bija arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas rīcība, vispirms oficiāli paziņojot, ka manu dēlu neuzskata par manas ģimenes locekli, bet pēc tam viedokli diametrāli mainot. Arī jautājums, ar ko skaidrojama šāda viedokļa maiņa, iespējams, būtu bijis tiesībsargājošo iestāžu kompetencē.

Taču atbildes ne uz šo, ne uz citiem jautājumiem nav, tikmēr skaidrs ir viens – neraugoties uz pirmo divu instanču tiesu spriedumiem, valsts pārstāvji turpina un turpina mēģinājumus vēl "paslaukt" uzņēmējus, ignorējot faktu, ka tieši lielie nodokļu maksātāji – eksportētāji – ir pamats sekmīgai valsts saimnieciskajai pastāvēšanai un attīstībai.

Protams, nepilni divi miljoni eiro uz "Grindeks" ik gadu samaksāto nodokļu fona nav liela summa. Daudz nopietnāks ir kaitējums, ko šī absurdā ierēdņu un politiķu rīcība nodara valsts prestižam un reputācijai investoru acīs, – jau pieminētajā Ārvalstu investoru padomes Latvijā pētījumā uz situācijas tumšajām pusēm ir norādīts ļoti skaidri un nepārprotami.