Irēna Kucina: Tiešsaistes platformas, tiesiskums un Eiropas atbilde  (19)

Privātuma apdraudējums

Ja tiek vākti, uzkrāti, izmantoti dati par cilvēku, par viņa izturēšanos, par viņa atrašanās vietu, par komunikāciju ar citiem cilvēkiem, par viņa ķermeni, tad tas nav tikai tehnoloģijas, bet gan sabiedrības, demokrātijas, politikas un tiesību jautājums.

Demokrātiskā un tiesiskā valstī cilvēkam tiek garantēts privātums. Šīs tiesības pirmo reizi postulēja ASV Augstākās tiesas tiesnesis Luiss Brandeiss savā rakstā "Tiesības uz privātumu" 1890. gadā "Harvard Law Review". Šo tiesību jēga un pamats – "the right to be left alone". Tātad tiesības "palikt vienam", t.i., lai citi ļauj būt man pašam.

Kopš šīs publikācijas ir pagājuši 130 gadu, un privātuma tiesību izpratnes apjoms gan praksē, gan tiesību zinātnē tagad ir nesalīdzināmi plašāks un dziļāks. Tomēr to saturs, mērķis un jēga nav mainījusies. Šīm tiesībām, kas ir cieši saistītas ar cilvēka cieņu un subjektivitāti, ir jānodrošina iespēja būt pašam ar sevi, savā brīvtelpā, kurā cilvēks neatkarīgi no ārējās ietekmes var autonomi veidot savus uzskatus, savu identitāti, tiktu respektēts un kā vienlīdzīgs sabiedrības loceklis piedalītos publiskajā diskursā.

Latvijā šīs tiesības ir garantētas Satversmes 96. pantā. Demokrātija, kuras dziļākā jēga ir cilvēka kā sabiedrības locekļa pašnoteikšanās publiskajā sfērā, nevar darboties, ja šīs tiesības netiek ievērotas. Ja tās tiek apdraudētas vai nepieļaujami ierobežotas, tiek grauta demokrātiskas un tiesiskas valsts konstitūcija, valsts iekārta un sabiedrība.

Globālo tiešsaistes platformu biznesa modelis balstās uz cilvēku novērošanu (monitoring, bet varētu arī teikt – izspiegošana), uzkrājot par katru no mums milzīgu datu apjomu, kas ļauj katru cilvēku individuāli profilēt (profiling), lai tad ar algoritmu palīdzību paredzētu cilvēka rīcību atkarībā no konkrētā informatīvā konteksta un pēc tam šo kontekstu individuāli piemērotu tā, lai panāktu vēlamo cilvēka rīcību ("microtargeting" jeb mikromērķēšana).

Parasti mums šķiet, ka internetā gandrīz viss ir par velti. Bet tā tas nav. Mēs maksājam nevis ar naudu, bet gan ar saviem datiem, kas par mums tiek vākti un krāti neiedomājami lielā apjomā. Tādēļ datus arī sauc par 21. gadsimta zeltu. Taču dati par mums globālajām tiešsaistes platformām ir vajadzīgi ne jau tāpat vien. Tie ir vajadzīgi, lai ar šo infrastruktūru (tātad izspiegošana, profilēšana, mikromērķēšana) ietekmētu mūsu konkrēto rīcību vēlamajā virzienā. Tieši šis galarezultāts ir tas, kas nes peļņu.

Tātad reāli mēs maksājam ar savu ietekmējamību vai manipulējamību, ko mēs parasti apzināti nemaz neuztveram.

Tieši šis biznesa modelis rada privātuma apdraudējumu digitālajā vidē. No tā izvairīties praktiski nav iespējams, pretējā gadījumā cilvēks internetu var lietot tikai ar ļoti lieliem ierobežojumiem, bet tas savukārt praktiski nozīmē izslēgšanu no sociālās aprites.

Šāda ietekmēšana vai manipulācija var būt mērķēta, lai panāktu noteiktu cilvēka ekonomisko uzvedību (piemēram, lai cilvēks pirktu vienu vai otru produktu). Taču sabiedrībai bīstami tas kļūst tad, ja ar to tiek ietekmēta cilvēka, cilvēku grupu vai visas sabiedrības sabiedriskā vai politiskā nostāja un tai sekojošā publiskā rīcība. Tieši tas rada jautājumu par šāda globālo tiešsaistes platformu peļņas gūšanai domātā biznesa modeļa savietojamību ar demokrātisko valsts iekārtu un tiesiskas valsts principiem.

Vārda brīvības apdraudējums

Globālās tiešsaistes platformas ir radījušas mums jaunu savstarpējās komunikācijas vidi. Tā ir ērta. Cilvēkiem paveras milzīgs viegli pieejamas informācijas apjoms. Tam, ka šīs dažas lielās interneta platformas šo globālo komunikācijas vidi pārvalda saskaņā ar savu īpašnieku noteiktajiem iekšējiem noteikumiem, līdz šim ir pievērsta maza uzmanība. Taču tieši pēdējā laikā tas mainās.

Demokrātiska un tiesiska valsts garantē informācijas un vārda brīvību. Latvijā to garantē Satversmes 100. pants. Tā ir viena no pašām galvenajām pilsoņa tiesībām. To ievērošana ir priekšnoteikums, lai demokrātiskā valsts iekārta varētu funkcionēt.

Tomēr šī brīvība, tāpat kā lielākā daļa cilvēktiesību, nav pilnīgi neierobežota. Tai ir robežas, ko nosaka Satversmes 116. pants. To var ierobežot ar samērīgu likumu, lai nodrošinātu citu personu tiesības un novērstu tiešus draudus sabiedrībai.

Lielo tiešsaistes platformu vietnēs izvietotais lietotāju radītais saturs vienlaikus ir arī Latvijas sabiedrības diskursa telpas – tātad demokrātiskā politiskā procesa – sastāvdaļa (Sal. Egils Levits. Nacionālā informācijas un demokrātiskā diskursa telpa kā demokrātiskas valsts iekārtas elements. Jurista Vārds, 2016, Nr. 9, 1.3.2016.). Tās robežu noteikšana – tātad nelikumīga satura (naida runa, sabiedrībai kaitīga dezinformācija) definēšana – ir pilsoņu demokrātiski leģitimētā likumdevēja uzdevums. Katrā valstī tas var būt atšķirīgs. Demokrātiskas valsts pienākums garantēt savu iedzīvotāju vārda brīvību ir skaidri noteikts konstitūcijā. Ierobežojumi ir pieļaujami tikai ekstrēmos gadījumos, un to piemērošanai ir jābūt pakļautai neatkarīgas tiesas kontrolei.

Turpretim globālo tiešsaistes platformu, šo privāto uzņēmumu iespējas ietekmēt vārda brīvību – tātad demokrātiskas sabiedrības publisko diskursu – ir ievērojami lielākas, jo tās darbojas tiesiski neregulētā vidē vai "pelēkajā zonā". Tas ir liels varas potenciāls, un tas atrodas ārpus pilsoņu demokrātiskās ietekmes un kontroles.

Tādēļ pats fakts, ka globālās tiešsaistes platformas, kas radītas ar mērķi nest peļņu, dzēš, nepieļauj vai citādi regulē vārda brīvību tām privāti piederošās vietnēs, kas ir mūsdienās kļuvušas par galveno demokrātiskas sabiedrības publiskā diskursa vietu, ir sabiedrības pamatvērtību un demokrātiskas un tiesiskas valsts iekārtas apdraudējums. Šīs vietnes vairs nevar tikt šauri juridiski skatītas tikai no privātīpašuma viedokļa. To sabiedriskā un politiskā ietekme ir pāraugusi šo mērogu.

Valsts prezidents Egils Levits ir uzsvēris, ka sociālo tīklu algoritmi vai kādi mums nezināmi anonīmi cilvēki, kuri nav pakļauti amatpersonas atbildībai, nav tiesīgi pieņemt lēmumus, kas ierobežo Satversmē garantēto vārda brīvību Latvijā. Demokrātiskā un tiesiskā valstī vārda brīvības robežas likumos nosaka demokrātiski pilnvarotais likumdevējs, un par to, vai šīs robežas ir pārkāptas, konkrētā gadījumā var lemt tikai atbildīgās amatpersonas un tiesa.

Eiropas atbilde

Tas ir iemesls, kādēļ Eiropā pēdējo gadu diskusijas par interneta vides un it sevišķi lielo tiešsaistes platformu darbības regulēšanas nepieciešamību pārtapušas rīcībā.

2020. gada 15. decembrī Eiropas Komisija nāca klajā ar divu jaunu regulu – Digitālo pakalpojumu akta un Digitālo tirgu akta – priekšlikumiem.

Digitālo pakalpojumu akta projekta priekšlikumi ne tikai paredz šo platformu nosacīto atbildību par lietotāju izvietoto saturu, bet arī nosaka to "satura moderēšanas" politikas principus. Priekšlikumi cita starpā paredz:

Savukārt Digitālo tirgu akts cita starpā paredz definēt kritēriju kopumu, pēc kuriem liela tiešsaistes platforma kvalificējama par piekļuves kontrolieri. Tie ir:

Šādam "piekļuves kontrolierim" – faktiski te runa ir par globālajām tiešsaistes platformām – ir jānodrošina taisnīgāka komercvide, it sevišķi maziem un vidējiem uzņēmumiem, jaunuzņēmumiem. Piemēram, interneta meklētājplatforma (kā "Google") vairs nedrīkstēs savus vai sadarbības partneru produktus meklēšanas rezultātu sarakstā "izbīdīt" priekšgalā.

Problemātiskie punkti

Digitālo pakalpojumu akts lielu vērību pievērš "nelikumīga satura" izskaušanai, uzliekot globālajām tiešsaistes platformām pienākumu to vispirms darīt pašām. Tas rada jautājumu: vai šiem uzņēmumiem tagad tiks deleģētas tiesības cenzēt?

Kā tas ir savietojams ar vārda brīvības nodrošināšanu, kādas robežas demokrātiskā un tiesiskā valstī nosaka demokrātiski leģitimēts likumdevējs? Kā paliek ar Satversmes 100. panta par vārda brīvību garantiju? Par sākotnēji "nelikumīgu" uzskatīta satura dzēšana, protams, var radīt domstarpības par to, vai tas patiešām ir bijis nelikumīgs. Kā praksē varētu darboties apstrīdēšanas mehānisms, ņemot vērā šādu strīdu iespējamo lielo skaitu? Vai algoritms drīkst izšķirt, kāds saturs ir nelikumīgs? Vai "aizliegto vārdu" saraksts, kas publiski nav pieejams un ko lieto šo lielo platformu algoritmi, vispār ir pieļaujams no tiesiskas valsts viedokļa, ņemot vērā, ka tas var radīt brīvai, demokrātiskai sabiedrībai nepieņemamu pašcenzūras efektu?

Šķiet, ka Eiropas Komisijai ir pietrūcis drosmes (un te, visticamāk, ir darbojušies attiecīgie lobiji) nopietni ierobežot vai, vēl labāk, aizliegt izsekošanu, profilēšanu un mikromērķēšanu, kas ietekmē cilvēka privātumu un padara viņu mērķtiecīgi ietekmējamu un manipulējamu. Ja tas notiek tiešās vai netiešās politiskās interesēs, tiek skarts pats demokrātijas kodols. Tādēļ šī pieeja jau ir radījusi kritiku no cilvēktiesību aizsardzības organizāciju puses.

Tomēr pozitīvi jāvērtē, ka Digitālo tirgu akta 29. pants pirmo reizi, gan visai uzmanīgi, ir pievērsis uzmanību šai problēmai, paredzot, ka lielajām tiešsaistes platformām savos publiski pieejamos noteikumos jāatklāj savu ieteikumu sistēmu parametri. Paredzētas arī pakalpojuma saņēmēju iespējas nedaudz ietekmēt šos parametrus, to starpā izvēlēties vismaz vienu iespēju, kas nav balstīta uz profilēšanu. Tas nodrošinātu zināmu caurlūkojamību un iespēju lietotājam nedaudz pasargāt sevi no lielo tiešsaistes platformu nomācošās ietekmes.

Diemžēl neviens no abiem jaunajiem projektiem nepiemin lielo tiešsaistes platformu atbildību par lietotāju datu noplūdi. 2021. gada aprīļa sākumā 533 miljonu "Facebook" lietotāju dati (personīgā informācija, tālruņa numuri) tika izplatīti internetā. Kāda ir "Facebook" atbildība? Vai lietotāji var no "Facebook" prasīt morālu vai materiālu kompensāciju?

Digitālo pakalpojumu akta un Digitālo tirgu akta projektos, bez šaubām, ir daudz interesantu un novatorisku noteikumu. Daudzos gadījumos tie nostiprina lietotāju tiesības attiecībās ar tiešsaistes uzņēmumiem.

Apzinoties, cik svarīgi šie regulējumi būs Eiropas digitālās vides veidošanai, jārēķinās, ka sadursies globālo interneta koncernu intereses, no vienas puses, un pilsoņu intereses, no otras puses. Un pilsoņu interesēs ir aizstāvēt savu privātumu un vārda brīvību tādās robežās, kā to nosaka valsts likumi, nevis šo koncernu intereses un priekšstati par to, ko pilsoņi drīkst vai nedrīkst.

Kas svarīgi Latvijai?

Pirmkārt, jāatceras, ka digitalizācijai ir ne vien tehnoloģiju, bet arī sociālā un tiesiskā dimensija. Tiesību uzdevums digitalizācijas procesā ir veicināt tās pozitīvos efektus un aizsargāt sabiedrību no negatīvajiem.

Otrkārt, ieguldot resursus digitalizācijā, jāņem vērā, ka turpmāk arvien pastiprināsies tendence tiesiski regulēt digitālo vidi tā, lai tā nesaēstu indivīda privātumu un līdz ar to cilvēka patstāvīgo, uz autonomas izvēles pamata balstīto spriestspēju. Līdzšinējie biznesa modeļi, ko abi projekti mēģinājuši pagaidām vēl saudzīgi ierobežot, pārredzamā nākotnē nebūs ilgtspējīgi.

Treškārt, Latvijai ir iespēja nevis vienkārši gaidīt, kā lietas attīstīsies, bet gan aktīvi piedalīties diskusijā – formulēt un pārstāvēt savu pozīciju. Latvijas nostājai jābūt tādai, kas aizstāv cilvēku, viņa pamattiesības un brīvību. Tādēļ Latvijai aktīvi jāiesaistās šo Eiropas Komisijas priekšlikumu apspriešanā – gan oficiāli valsts līmenī, gan pilsoņu un nevalstisko organizāciju līmenī. Savukārt interneta uzņēmumiem jāatrod un paredzamajiem Eiropas Savienības regulējumiem mērķtiecīgi jāatbalsta tādi biznesa modeļi, kas to respektē.

Ceturtkārt, Latvijai ir iespēja arī inovatīvi atrast savus nacionālos tiesiskos risinājumus, kas precīzāk nošķir digitalizācijas pozitīvos no negatīvajiem efektiem. Kā zināms, tiesiskā vide, juridiskā infrastruktūra ekonomikai ir tikpat svarīgi kā kapitāls, darbaspēks un citi ekonomiskie faktori.

Un, visbeidzot, piektkārt, jāsecina, ka juridiskie mehānismi, kas mums pastāv pilsonisko un politisko tiesību aizsardzībai, globālo interneta koncernu gadījumā nav pietiekami efektīvi. Šeit Eiropai – un Latvijai – ir iespēja attīstīt inovatīvu tiesisku pieeju šo platformu darbības regulēšanai cilvēku interesēs, nevis vienkārši ļaut tām patverties savā problemātiskajā biznesa modelī. Eiropas Komisijas priekšlikumi rāda, ka šāda inovatīva pieeja ir perspektīva.

Šī arī ir iespēja attīstīt konstitucionālus principus, kam vajadzētu kļūt par Eiropas kopīgās sociālās telpas pamatu digitālajā laikmetā. Jāatzīmē, ka diskusija par "digitālo konstitucionālismu" pēdējā laikā kļūst arvien nozīmīgāka. Tiesiskuma un labas pārvaldības vērtības ir pamats, kā konstitucionāli konceptualizēt interneta uzņēmumu regulējumu un pārvaldību un pakļaut to darbību demokrātiskam regulējumam, kas nodrošina pilsoņu tiesības un intereses.