Nesen darbā mani uzrunāja kāds kolēģis. Viņš teica: "Ieva, es gribu tev atzīties, man ir invaliditāte." Es viņam pateicos par atklātību un prasīju, ko viņš sagaida – kādu atbalstu vai palīdzību no uzņēmuma puses? Bet kolēģis tikai paraustīja plecus un teica, ka neko nevajag, viņš vienkārši atnācis pastāstīt, jo varbūt mums, personāla daļai, šis fakts nepieciešams uzskaitei. Tajā reizē aizdomājos, ka mūsu birojā, Circle K biznesa centrā, invaliditāte ir vairākiem, nekā mēs to zinām.
Izaicinājumi - klusēšana un vides pieejamība
Kāpēc cilvēki izvairās stāstīt par savu invaliditāti? Viena daļa, līdzīgi kā mans kolēģis neuzskata par vajadzīgu par to runāt, jo konkrētā veselības problēma neietekmē veicamo darbu. Savukārt citi atturas par to stāstīt, jo nevēlas saņemt līdzcilvēku žēlošanu vai īpašu attieksmi, pat baidās netikt pieņemti darbā vai to zaudēt. Un vēl citi tik ļoti kautrējas par savu diagnozi, ka pat nepiesakās darbā, lai gan veselības situācija netraucētu veikt konkrētā amata pienākumus. Cilvēku ar invaliditāti klusēšana situācijās, kad tās vajag risināt un var atrisināt ar atklātu sarunu, ir viens no izaicinājumiem viņu nodarbinātībai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!