Kad britu ārsts Edvards Dženners 18. gadsimta beigās pirmoreiz veica vakcināciju pret melnajām bakām, cilvēki prognozēja, ka potētajiem izaugs ragi un aste. Kā nekā – vakcīnas bija iegūtas no krevelēm, kas veidojās uz slimas govs tesmeņa.
Taču cilvēki, saņēmuši izkaltušā govju baku vīrusa devu, ar īstajām bakām vairs nesaslima. Tiesa, to, ka tādi slimības izraisoši vīrusi eksistē, zinātnieki noskaidroja tikai simt gadus pēc Džennera, bet arī iesnas un angīnu senči prata ārstēt ar zāļu tējām un kakla skalošanu, nezinot, ka to izraisītāji ir vīrusi. Ar vispārēju vakcināciju melnās bakas, kas civilizācijas vēsturē bija nonāvējušas vairāk cilvēku nekā visi kari un nemieri kopā, izdevās pilnībā likvidēt ap 1975. gadu. Bet vakcinācija no govīm (latīniski – vacca) ieguva savu nosaukumu.
Atceroties vakcinācijas pirmsākumus un tagad dzirdot brīdinājumus par čipiem un antenām, kļūst skaidrs, ka cilvēku daba nemainās, vienmēr bija un būs gan vakcinācijas entuziasti, gan skeptiķi. Starp citu – pirmā oriģinālluga latviešu valodā bija mācītāja Kārļa Gotharda Elferfelda sarakstītā "Tā dzimšanas diena", kurā autors propagandē potēšanu pret bakām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!