Atbilstoši Satversmes ievadam viens no Latvijas valsts uzdevumiem ir garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Šā konstitucionālā uzdevuma izpildei principiāli svarīgi ir saglabāt latviskumu – tā daudzveidību un unikālo kultūrvēsturisko vidi latviešu vēsturiskajās zemēs un mazajās kultūrtelpās. Tieši tas nodrošina latviskuma vitalitāti un ilgtspēju.
Šodien stājas spēkā Latviešu vēsturisko zemju likumsi. Kā Likuma idejas autors un attiecīgā likumprojekta iesniedzējs esmu pateicīgs Saeimai par ieguldīto darbu, pateicos sabiedriskajām organizācijām, vietējām kopienām un mazajām kultūrtelpām, kas bija ļoti atsaucīgas manai idejai par Likuma nepieciešamību un aktīvi līdzdarbojās tā tapšanā.
Likuma pieņemšana nozīmē, ka mēs visi apzināmies savu atbildību par šo Latvijas valstiskumam un latviešu nācijai būtisko jomu. Šā Likuma jēga ir radīt priekšnoteikumus, lai nākamajām paaudzēm būtu pieejama latviskuma daudzveidība un kultūrvēsturiskā vide latviešu vēsturiskajās zemēs un mazajās kultūrtelpās vismaz tādā pašā apjomā, kādā tā ir pieejama mums. Tas ir nepieciešams, lai mēs kā kultūras nācija varētu pastāvēt cauri gadsimtiem visā savā daudzveidībā.ii
Tāpat ar Likumu tiek stiprināta vietējo kopienu kultūrvēsturiskā identitāte un piederības apziņa kādai no latviešu vēsturiskajām zemēm. Lokālās identitātes un savas piederības apzināšanās padziļina saiknes ar savu nāciju un valsti, kā arī veicina patriotismu un atbildīgumu.
II
Likuma preambulā ir norādītas latviešu nācijas saknes – to veidoja baltu sentautas kurši, latgaļi, sēļi, zemgaļi un senie pirmiedzīvotāji lībieši.
Likuma preambulā ir atbalstīta atvērtās latvietības koncepcija, kas ņem vērā latviešu vēsturiski nozīmīgo mijiedarbību ar tradicionālajām mazākumtautībām, kas šeit ienākušas gadsimtu gaitā. Lai arī tās nav uzskaitītas, tās visas ir klātesošas Likuma tekstā un garā.
Līdzās Likuma preambulā minētajam vācbaltiešu kā vēsturiski ilgstoši pastāvējušas vietējas kopienas pienesumam visas latviešu nācijas veidošanās gaitā īpaši atzīmējama ir Polijas nozīme Latgales un latgaliešu īpašās kultūrvēsturiskās un reliģiskās identitātes veidošanās procesā latviešu nācijas ietvaros. Savukārt ar Poliju valststiesiski netieši saistītā Kurzemes un Zemgales hercogiste bija pirmā faktiski neatkarīgā valsts mūsdienu izpratnē Latvijas teritorijā, kas pastāvēja 234 gadus. Tāpat nozīmīga latviešu nācijas attīstībā ir bijusi Zviedrijas loma, īpaši Vidzemē. Pēc latviešu zemju iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā, tā līdz Latvijas valsts nodibināšanai noteica valstisko ietvaru, kurā latvieši ieguva savu nacionālo pašapziņu un veidoja savu politisko valstsgribu, lai kļūtu par valstsnāciju savā neatkarīgajā Latvijas valstī.
Visi šie vēsturiskie faktori ir ietekmējuši latviešu nācijas kultūrvēsturisko identitāti.
III
Saeima trešajā lasījumā Likumā iekļāvusi pienākumu ņemt vērā latviešu vēsturisko zemju saskares līnijas, īstenojot Administratīvi teritoriālo reformu un nosakot valsts un pašvaldību institūciju tīklojumu.
Esmu uzsvēris, ka administratīvi teritoriālajā reformā nevajadzētu ignorēt vietējo kopienu kultūrvēsturisko identitāti un piederību konkrētai latviešu vēsturiskajai zemei.iii Tajā pašā laikā jāapzinās, ka Administratīvi teritoriālā reforma ir komplekss paša likumdevēja lēmums, ko ietekmē ne tikai kultūrvēsturiskās piederības un identitātes argumenti, bet arī virkne citu sociālo, politisko un ekonomisko apsvērumu.
Racionāli izsverot dažādus apsvērumus un pienācīgi pamatojot savu lēmumu, likumdevējs var dot priekšroku kultūrvēsturiskās piederības un identitātes argumentiem, taču likumdevējs nedrīkst kļūt patvaļīgs, proti, tam ir jābūt konsekventam un jānodrošina vienlīdzīga pieeja salīdzināmos gadījumos.
IV
Vēlos atgādināt, ka Likuma pieņemšana pati par sevi automātiski nenozīmēs Likuma mērķu sasniegšanu. Likums tikai rada vajadzīgo tiesisko ietvaru sabiedrības, valsts un pašvaldību turpmākam darbam un sadarbībai. Šajā jomā joprojām būs ārkārtīgi svarīga pašvaldību, latviešu vēsturisko zemju sabiedrisko organizāciju, vietējo kopienu un mazo kultūrtelpu iniciatīva un līdzdalība.
Likumā ir paredzēti pietiekami horizontālās politikas instrumenti Likuma mērķu sasniegšanai – Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plāns, Latviešu vēsturisko zemju attīstības padome un regulāri Ministru kabineta ziņojumi par šajā jomā paveikto. To efektīvai ieviešanai Saeima ir veltījusi pietiekamu uzmanību, paredzot konkrētus uzdevumus Ministru kabinetam Likuma pārejas noteikumos.
Ir svarīgi apzināties, ka horizontālās politikas instrumentu īstenošanai būs nepieciešams valsts un pašvaldību atbalsts un arī pietiekams finansējums.
Tādēļ Ministru kabinetam, sagatavojot 2023. gada valsts budžeta projektu, jāparedz tajā finansējums, lai varētu īstenot Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plānu.
Tāpat jau šobrīd – pēc Likuma spēkā stāšanās – Kultūras ministrijai būs nepieciešams finansējums, lai sāktu Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plāna izstrādi un nodrošinātu Latviešu vēsturisko zemju padomes sekretariāta funkcijas. Ministru kabinetam jārod līdzekļi arī šim mērķim.
Šis Likums mūsdienu globalizētajā pasaulē stiprinās latviskumu un līdz ar to Latvijas valsti.
i Latviešu vēsturisko zemju likums, pieejams: https://www.vestnesis.lv/op/2021/121B.3
ii sk. Valsts prezidenta 2020. gada 24. septembra paziņojumu Nr. 16 "Par Latviešu vēsturisko zemju likumprojektu", pieejams: https://www.vestnesis.lv/op/2020/186.8
iii sk. Valsts prezidenta 2020. gada 25. februāra paziņojumu Nr. 7 "Par ierosinājumiem administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai", pieejams: https://www.vestnesis.lv/op/2020/40.6
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!