Pēdējās desmitgadēs, sakņotas neoliberālisma ideoloģijā, publiskā sektora organizācijas daudzās valstīs pārņem jaunā publiskā menedžmenta [New Public Management] idejas, kuru vadmotīvs ir ekonomiskā racionalitāte un "menedžeriālisms" [managerialism]. Vienkāršoti sakot, privātajā sektorā valdošā vērtību un uzskatu sistēma, prakses un paņēmieni tiek adaptēti publiskā sektora pārvaldībā. Viens no "menedžeriālisma" ideoloģijas stūrakmeņiem – tiek uzskatīts, ka, lai pārvaldītu sektoru, nav jābūt tā profesionālim. (Klikauer, 2015)1
Zināšanu sabiedrībai attīstoties, nodokļu maksātāji sāk aizvien vairāk apzināties, ka vēlēšanu rezultātā tiek nodotas tiesības rīkoties ar nodokļos iemaksāto naudu, tāpēc pieprasa pārskatatbildību. Pašsaprotami, lai varētu aizstāvēt savu darbu vēlētāju priekšā, valdībai pašai jāsaprot, ar ko īsti nodarbojas pārvaldītās publiskā sektora organizācijas, kurās parasti tiek nodarbināti augsti kvalificēti darbinieki, tāpēc pārvaldītā sektora darba specifikā iedziļināties nav viegli. Ir nepieciešams gūt pamatotus un saprotamus pierādījumus, kas ļautu ikvienam, pat jomas neprofesionāļiem, viegli spriest par publiskā sektora profesionāļu sniegumu. Mūsdienās vairs nepietiek ar uzticēšanos ekspertiem un profesionalitātei, jāseko privātā sektora pārvaldības modelim, kurā izpildītāji atskaitās labuma guvējam.