Pirmkārt, gan politiskajās aprindās, gan plašākā sabiedrībā valda uzskats, ka valsts budžets un mājsaimniecības budžets ir funkcionāli vienādi. Ja mājsaimniecības izdevumi regulāri pārsniedz ienākumus, tad tik tiešām pastāv nopietns maksātnespējas risks. Taču valsts budžets funkcionē pēc citiem principiem: valsts izdevumi pārtulkojas mājsaimniecību (tātad arī Tavos) ienākumos un Latvijas valsts maksātnespēja būtu tik eksistenciāls drauds visai Eiropas monetārajai savienībai, ka nav uzskatāma par nopietnu risku.
Otrkārt, iemesls intuitīvai pārliecībai, ka publisks parāds ir drīzāk problēma, nevis risinājums, saistās ar vārda "parāds" semantisko ietvaru. Būt parādā – tas nozīmē būt atkarīgam no cita labvēlības. Gluži loģiski šķiet, ka prātīgāk ir izvairīties no jebkādas atkarības, jo galu galā politiskā un ekonomiskā brīvība saistās ar neatkarību un suverenitāti. Tomēr šis pieņēmums ir tikpat kļūdains kā analoģija ar mājsaimniecības budžetu. Patiesībā "publiskais parāds" apzīmē demokrātiski kontrolējamo naudas daudzumu ekonomikā. Nauda kā maiņas līdzeklis var tikt radīta divos veidos: privāti (piemēram, kredītiestādēs) un publiski. Ja tiesības radīt naudu tiek nodotas tikai un vienīgi privātām iestādēm, tad tām tiek piešķirta vara lemt, kādiem mērķiem nauda tiks radīta (piemēram, darbībām ar nekustamo īpašumu). Savukārt, ja naudu rada publiskas institūcijas (piemēram, valsts), tad vismaz juridiskā izpratnē lēmumi par naudas izlietošanu un sadali ir nosakāmi demokrātiski. Svarīgi paturēt prātā, ka "parāds" būs jebkurā gadījumā: vienīgā atšķirība ir tā, vai šis parāds būs privāts vai publisks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!