Juris Binde: Tehnoloģijas – pamats demokrātijai un brīvībai  (37)

Līdz pat renesansei zināšanas un informācija, kas izplatījās mutvārdos, bija pieejama tikai ar roku pārrakstītās grāmatās, un tā bija sabiedrības elites privilēģija. Revolucionāru pavērsienu ieviesa J. Gūtenberga izgudrotā iespiedmašīna, kas mainīja iepriekš izmantotās metodes informācijas izplatīšanā, liekot pamatus vienlīdzīgām iespējām piekļūt, izmantot un dalīties ar informāciju. Turklāt šīs iespējas ir pamats demokrātiskai iekārtai.

Svarīga ir arī zinātnisko darbu pieejamība, kas sekmēja zinātnes attīstību. Latvijā būtisks notikums ir 1782. gadā G. F. Stendera izdotā "Bildu ābice" latviešu valodā. Lietojot mūsdienu terminoloģiju, šie soļi mazināja zināšanu un prasmju plaisu un sekmēja iekļaujošas sabiedrības veidošanos, dodot iespēju iedzīvotājiem apgūt nepieciešamās zināšanas, kas veicina straujāku tautsaimniecības augšupeju un kalpo kopējam sabiedrības labumam.

Pieeja informācijai un zināšanām – demokrātijas pamats

Pieeja informācijai un zināšanām ir pamats demokrātisko procesu virzībai un cilvēka brīvību iedibināšanai sabiedrībā. To veicināja plašsaziņas līdzekļu parādīšanās vispirms drukāto, periodisko izdevumu veidā. Tiem sekoja telefona, kino, radio un televīzijas apraides pakāpeniska ienākšana un izplatība. Tradicionālajā izpratnē masu mediji bija starpnieki starp ziņas devēju un sabiedrību. Demokrātiskā sabiedrībā tie ir apveltīti ar plašām tiesībām, un to statusu kā ceturto varas pīlāru aizsargā likumi.

Tātad mediji un pārējie varas pīlāri ir demokrātisku iekārtu savstarpēji papildinoši un atbalstoši. Tai pašā laikā mediju loks ir paplašinājies un vairs neiekļaujas tradicionālo definīciju rāmjos. Iemesls visiem ir ļoti labi zināms – jebkurš viedierīces lietotājs ir privileģēts pats kļūt par mediju – par vēstnesi, par ziņas avotu. No lietotāju patērētā laika tieši interneta vide šobrīd ir visvairāk izmantotā mediju vide – tradicionālajai televīzijai pasaules sabiedrība atvēl uz pusi mazāk laika.

Mainās mediju satura patēriņa paradumi

Šobrīd visplašāk lietotais rīks publiskās saziņas telpas satura izmantošanā ir viedtālrunis. Minēšu dažus statistikas datus, kas ļauj aptvert, par kāda mēroga globālām pārmaiņām ir runa. 2021. gada sākumā pasaulē dzīvoja aptuveni 7,83 miljardi cilvēku. No tiem 5,22 miljardi bija mobilo telefonu lietotāji, bet 4,66 miljardi izmantoja internetu. Aktīvi sociālo mediju lietotāji bija 4,2 miljardi iedzīvotāju. Vēl svarīgāk ir akcentēt tendenci, ka sociālo mediju un interneta lietotāju skaits aug daudz straujāk nekā unikālo iekārtu un planētas iedzīvotāju skaits. Tā norāda, ka drīz teju visi planētas iedzīvotāji būs savā starpā tīkloti un iekļauti zināšanu un informācijas aprites tīmeklī.

Ļoti svarīgi ir aplūkot arī otru tendenci – to, kā mediju satura patēriņa izmaiņas ietekmē un rosina tehnoloģiju attīstību. Satura patēriņš kļūst personalizētāks un notiek nevis post factum, bet šeit un tagad režīmā. Tie laiki, kad rīta avīzēs bija lasāmi vakardienas notikumi vai vakara ziņu izlaidums vēstīja par dienas laikā notikušo, ir pagājuši. Jāuzsver, ka dalīšanās ar personīgo, individuālo pieredzi kļūst par pamatu reālās un digitālās dzīves saplūšanai, ieskaitot izzūdošās robežas starp publisko un privāto, personisko un kolektīvo. Tehnoloģiju attīstība ietekmē ne tikai pasauli, kurā dzīvojam. Tā pamatīgi maina arī mūsu ikdienu, līdzšinējos ietvarus un priekšstatus, kuros dzīvojām un pēc kuriem vadījāmies.

Mediji šī termina plašākā nozīmē ir arī viens no 5G inovāciju vektoriem. Daudzpusīgāka viedo tehnoloģiju izmantošana un robotizācija rezultējas laika ieguvumā. Laikā, ko mēs varam izmantot satura apguvē, radīšanā un, lai ar to dalītos. Šodien galvenā konkurences cīņa ir par mūsu laiku: kā un kam to izmantojam, kam to veltām. Tāpēc arī tas ir lielākais izaicinājums (valsts) ekonomikai, visai sabiedrībai un katram no mums: cik jēgpilni mēs organizējam un izmantojam savu laiku jaunajā digitālajā pieredzē.

Zināšanām un informācija kalpo sabiedrības labumam

Inovācijas un jaunu tehnoloģiju ieviešana pieprasa arī jaunas prasmes un zināšanas, citādi tās negūst pielietojumu un tālāku attīstību. Vispārināšu: sabiedrības attīstība kopumā nav iespējama bez mācīšanās. Zināšanas un izglītība nedrīkst kalpot par pašmērķi vai par paštīksmināšanās un pašapliecināšanās priekšmetu. Atgriežoties pie sākumā teiktā, zināšanas un informācija iegūst jēgu tad, kad ar tām dalās. Un ne tikai dalās, bet kad tās kalpo kopējam sabiedrības labumam. Jo ātrāk lielāks sabiedrības loks apgūs jaunas prasmes un iemaņas, jo nozīmīgāk tas sekmēs straujāku tautsaimniecības un sabiedrības labklājības izaugsmi. Bet paradokss ir arī tas, ka tehnoloģijas, kuras inovatīvi uzņēmumi aktīvi virza un piedāvā tirgū, māca mūs pašus un liek mācīties. Ir ļoti daudz lietu, ko mēs apgūstam pašmācības ceļā. Ļoti daudz jaunu prasmju, iemaņu un zināšanu liela daļa sabiedrības iegūst, pateicoties darba devējiem un viņu sniegtajam atbalstam darbinieku zināšanu un prasmju papildināšanā.

Nobeigumā jāuzsver – ja vēl pirms kāda laika mērķis bija likvidēt analfabētismu, pēc tam –datoranalfabētismu un datoratpalicību –, tad šodienas prioritāte ir cita: spēt attīstīt individuālas prasmes analizēt, izvērtēt, objektīvi kritizēt pieejamo informāciju un atbilstoši reaģēt. Respektīvi, runa ir nevis par prasmi lietot pašas tehnoloģijas, bet gan to saturu. Tāpēc galvenais izaicinājums ir saturs – tā ticamība un jēga. Uzdrošinos apgalvot, ka jēgpilns saturs kļūst par ļoti īpašu "preci". Tādu, kas ir nevis ātri uztverama un patērējama, bet ilgas pārdomas rosinoša un visā sabiedrībā plašākas, dziļākas diskusijas iniciējoša.