Divas desmitgades pēc pēdējās ekspedīcijas kalnos šopavasar atkal biju nolēmis uzkāpt virsotnē. Nevis vienkārši kādā virsotnē, bet mūsu planētas augstākajā punktā – Himalaju kalnu Everestā. Gandrīz deviņus kilometrus augstā smaile ir daudzu kalnākāpēju dzīves sapņa piepildījums. Izsliešanās 60 miljonus gadu seno kalnu augstākajā punktā nav tikai pierakstīšanās elitārā klubiņā. Tā ir neatsverama psiholoģiska balva par ilgo, pacietīgo gatavošanās darbu, fiziskos spēkus izsmeļošo kāpienu retinātā gaisā un bieži vien nedraudzīgajiem laika apstākļiem, kā arī nemitīgo mentālo cīņu ar sevi lielāku vai mazāku grūtību priekšā.
Uzkāpt Everestā nozīmē pārvarēt sevī vēlmi pēc komforta, daudzveidīgas pārtikas un citiem modernās civilizācijas labumiem, nedēļām ilgi dzīvojot teltī. Un, protams, izjust kalnu varenību, kā priekšā cilvēks ir neaizsargāta niecība. Sperot soli virsotnes virzienā, faktiski nododam savu likteni kalna un laikapstākļu labvēlībai. Jo augstāk kāpjam, jo mazāk iespēju, ka kāds varēs atskriet palīgā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!