Valsts parāds ir kā aisbergs. Tas var brīvi dreifēt okeānā, bet var aizvirzīties bīstamā trajektorijā. Tāpat kā leduskalnam, arī valsts parādam ir divas daļas. Redzamā daļa ir tā sauktais Māstrihtas parāds jeb biežāk teikts – valsts parāds procentos no iekšzemes kopprodukta. Savukārt zemūdens daļu var veidot apjomīgi valsts galvojumi, aizdevumi un citas ārpusbilances saistības. No vienas puses tie ir instrumenti politikas mērķu sasniegšanai, piemēram, ekonomikas stabilizēšanai pandēmijas laikā. No otras puses – iespējamās saistības var radīt riskus valsts finanšu stabilitātei. Kādas un cik lielas ir valstu ārpusbilances saistības, tajā skaitā Latvijā, un vai tās rada parāda ilgtspējas riskus - lūkošu vērtēt šajā rakstā.
Valsts parāds veidojas aizņemoties, ja valsts budžetā pietrūkst līdzekļu, lai segtu visus izdevumus. Praktiķu aprindās parāds tiek uzskatīts par ilgtspējīgu, ja valdība spēj izpildīt visas saistības bez ārkārtas finansiālas palīdzības un neizraisot valsts defoltu (saistību neizpilde). Tātad tiek vērtēts, vai politika, kas nepieciešama parāda uzturēšanai, ir īstenojama.
Tikmēr valsts parāda definīcijai ir vairāki līmeņi. Biežāk izmantotais redzējums attiecas uz vispārējās valdības parādui, kas ietver valdības, pašvaldību, atvasināto publisko personuii (piemēram, universitāšu), kā arī sociālā budžeta saistības, un galvenokārt saistīts ar aizņemšanos finanšu tirgos. Tikmēr plašāka valsts sektora parāda definīcija attiecas arī uz valsts garantēto parādu. Tas ietver ārpusbilances jeb iespējamās saistības (angliski – contingent liabilities), ko valdība nav uzņēmusies, bet tai var rasties pienākums tās segt. Citiem vārdiem sakot - valstu ārpusbilances saistības veido valsts apņemšanās segt izdevumus citu vietā, ja aizņēmējs pats to nespēj. Tātad ārpusbilances saistības neietilpst vispārējās valdības parādā, bet var to ietekmēt realizējoties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!