Tomass Hendriks Ilvess: Raugāmies tālāk par nākamo piektdienu  (33)

Tomēr tā nav tikai gadu un mēnešu aritmētika. Mainās sabiedrība un cilvēku apziņa. 53 procenti Igaunijas pašreizējo iedzīvotāju 1991. gada 20. augustā bija vecumā līdz 14 gadiem vai vēl nedzimuši. Šodien viņi ir jaunāki par 45 gadiem. Tajā laikā vairāk nekā puse iedzīvotāju vēl nebija sasnieguši politisko vai sociālo briedumu, līdz galam neizprotot, kāda bija dzīve okupētajā Igaunijā. Svešas totalitāras valsts pakļautībā militārās okupācijas laikā, kur nevarēja brīvi paust savas domas, nebija nekādas dzīves.

Vēl nelielāka cilvēku daļa atceras laiku, kad igauņu zili-melni-baltais šajā zemē bija aizliegts un par to pat varēja nonākt cietumā, kad bija cenzūra, kad tā sauktais parlaments nesastāvēja no brīvi ievēlētiem deputātiem, kad Maskavā tika lemts par tā saukto valdību, kad igauņi nevarēja ceļot uz ārzemēm, kad vecāki dzīvoja patstāvīgās bailēs par to, kas notiks, kad dēlu iesauks dienēt brutālā padomju armijā, vai pat mirt Afganistānā.

Citiem vārdiem sakot, šodien igauņiem ir pavisam citas rūpes nekā brīvība.

Mēs peldam ērtībās

17 gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO mēs jau sen esam pieraduši un uzskatām par pašsaprotamu, ka mēs varam strādāt, vai doties uz universitāti jebkur Eiropā, bez vīzām atpūsties ASV un lielā daļā pasaules, ka mūsu gaisa telpu aizsargā NATO iznīcinātāji, kurus mēs paši nekad nespētu uzturēt, un ka — tagad jau maldīgi —esam attīstītākā digitālā valsts Eiropā.

Ilgu laiku šajos 30 gados Igaunijai bija neparasti pozitīva ietekme uz mūsu cilvēkiem. Sarežģītajā apkārtnē dominēja labvēlīgs starptautiskais fons, valsts sektors bija novatorisks un strādīgs un cik varēja ķepurojās kopā ar privāto sektoru. Ne Eiropas Savienība, ne NATO vēl nebija noguruši no paplašināšanās. Šajos apstākļos Igaunija kļuva par veiksmīgāko no komunisma jūga atbrīvojušos valsti, kur mēs bijām par piemēru citām, arī vecajām Rietumu valstīm.

Bet kur mēs esam tagad? Ja atlikt malā COVID vīrusa gadu, tad politiķiem jau sen nav bijušas nekādas idejas, vismaz tādas, kas virzītu Igauniju uz priekšu. Drīzāk ir pieaugusi vienkāršota tev-man politika un ar to saistīts brutāls vulgārisms. Idejas aizvieto primitīvs 19. gadsimta morāles diskurss par tēmām, kurām nav nekāda sakara ar mūsdienu pasauli. Pasauli, kura iepaliek mūsu debašu otrajā plānā.

Atgūtās neatkarības 30. gadā mēs atklājam, ka vairs neesam nedz nopietni, nedz nopietni ņemami. Mēs atklājam, ka šī priekšzīmīgā digitālā valsts jau sen nav uzlabojusi mūsu panākumu avotu - tehnoloģiju infrastruktūru un programmatūru. Kur nu vēl trakāk, — mēs redzam, ka dažas valsts iestādes pašas cīnās pret novitāti.

Citiem vārdiem sakot, mēs esam iekārtojušies ērtībās, esam kļuvuši kautrīgāki un konservatīvāki, ne tikai politiski, bet arī savā domāšanā un savā stājā. Kā gan citādi izskaidrot ministrijas stūrgalvību, ka vakcīnu izplatīšanu var organizēt ar Excel tabulu no deviņdesmitajiem gadiem un ar pāris furgoniem no Veselības pārvaldes. Kā tas ir iespējams, ka mūsu pašu cilvēki, labākie loģistikas programmētāji Eiropā, brīvprātīgi izstrādā labāko risinājumu, kuru pēc tam valsts ar izstieptu seju atgaiņā?

Bet tas ir iespējams un tā ir mūsu apkaunojošā šodiena. Lai gan vēl apkaunojošāki ir tas, ka esam ar to apmierināti. Ka tie, kuri par šādām neveiksmēm atbildīgi, nejūt nekādu vajadzību atkāpties, nedz sākt strādāt labāk.

Mēs esam aizķērušies 30 gadu sasniegumos un vārda tiešā nozīmē koncentrējamies uz pseido problēmām gan laikā, gan izpratnē.

Pasaule mainās strauji

Kamēr Igaunijas vadība un politika intelektuāli un morāli gremdējas garīgajā letarģijā un pseido problēmās, pasaule mainās tikpat strauji kā pirms 30 gadiem 20. augustā.

Starptautiskā situācija ir pasliktinājusies, kļuvusi nestabilāka. Pēc pēdējā okupācijas karavīra aiziešanas 1994. gadā Igaunija bez lielām raizēm varēja koncentrēties uz reformām, uz valsts atjaunošanu un uz starptautiskās pozīcijas uzlabošanu. Krievija bija vāja, mūsu sabiedrotās ASV tolaik bija līdera pozīcijās, un Rietumeiropa joprojām uzskatīja, ka totalitārisma iekarotai Austrumeiropai pašai jātiek galā. Kaut kur tālu Ķīna ar saviem 1,3 miljardiem iedzīvotāju sāka atgūties no divus gadsimtus ilgas apspiestības.

ASV pārākums jau sen ir izzudis, kā spilgtākais piemērs ir pagājušās nedēļas haoss un sabrukums Kabulā. Kāda liela dalībvalsts ir izstājusies no Eiropas Savienības, un dažas Eiropas valstis grimst demokrātijas krīzē vairs ne svešas okupācijas dēļ, bet pēc savas izvēles, ierobežojot vārda brīvību un graujot tiesiskumu. Ķīna ir vai drīz kļūs par pasaules spēcīgāko ekonomiku. Turklāt, kā mēs visi zinām, Krievija ar katru gadu kļūst arvien agresīvāka.

Ķīnas izaugsme un ASV pieaugošā enerģētiskā atkarība ASV uzmanības centrā atstāj tikai Ķīnu. Tuvie Austrumi un Āfrika vairs nesaņem bijušo ASV interesi un atbalstu. Tomēr tieši šie reģioni mums Igaunijā un Eiropā ir svarīgi: mēs jau esam redzējuši, kā nestabilitāte šajos reģionos neizbēgami noved pie arvien lielākiem bēgļu plūdiem.

Igaunija, vērtējot nākotnes draudus, saprot, ka tikai kopā ar citiem, tas ir, kopā ar mūsu Eiropas partneriem, mēs varam saglabāt savu drošību.

Tajā pašā laikā drošības jēdziens ir radikāli mainījies. Karš vairs nenozīmē vienīgi tikai mundieros tērptus un apbruņotus vīrus. Valsts, kā mēs paši labi zinām kopš 2007. gada, var tikt paralizēta arī digitāli. Ņemot vērā mūsu pēdējo piecu gadu digitālo atpalicību un stagnāciju, Igaunijai tam īpaši jāpievērš uzmanība, raugoties nākotnē. Lai izdzīvotu, mums ir nepieciešama arī efektīva klimata politika, jo īpaši tāpēc, ka līdz šim globālā sasilšana ir palēninājusi Golfa straumi, kas tūkstošiem gadu mums ir nodrošinājusi dzīvošanai labvēlīgus apstākļus. Rezultāts varētu novest pie klimata, kādu mēs redzam mūsu platuma grādos Aļaskā, nevis sasilšanu.

Tomēr mūsu lielākajām bažām vajadzētu būt par to, kā mēs paši vadām un pārvaldām savu brīvu valsti nākamos 30 gadus. Neviens krodziņš neļaus ielas kauslim sevi. Savukārt pie mums ielas kaušļa prasmes ir kļuvušas par goda lietu. Igaunija šajā ziņā nav unikāla. Eiropā ir arī citas valstis, dažas pat vecas un ar senu vēsturi, kur problēmas ir tādas pašas. Bet neviena valsts, kurā valsts tiek tikai tēlota, nav veiksmīga vai nopietni ņemama. Spēlējot klaunus un muļķus var iegūt popularitāti un varu iekšzemē, bet neprasmīga valsts vadīšana noved valsti zaudētājos.

Prezidenta mugurkauls nedrīkst būt kā galerts

Vēl viena lieta. Šīs runas par "visas tautas prezidentu", par cilvēku, kas "apvieno cilvēkus, viņus nešķirojot", ir muļķīgas un nedod mums izpratni nedz par apkārtējo pasauli, par pārmaiņām visapkārt un par prezidenta lomu pārmaiņu laikā.

Musolīniska "tautas apvienotāja" vietā parlamentārā valstī prezidentam ir jāvirza valsts pareizajā virzienā, vajadzības gadījumā, aicinot valdību nenodarboties ar triviālām lietām, bet strādāt, nosodīt atklātu naida kurināšanu, nepieļaut sabrukumu un nomierināt cilvēkus krīzes laikā. Viņa galvenais pienākums ir brīdināt par bīstamām zemūdens klintīm uz valsts un tautas horizonta.

Prezidentam ir nostāja jautājumos, kur sīks politiskās vides darbonis saskata vienīgi partiju intereses. Prezidents sniedz palīdzību, kad valdības koalīcija nespēj tikt galā. Prezidents runā klusi, pēc tam skaļāk un visbeidzot publiski, ja situācija neuzlabojas, tāpēc vien ka ministrs vai visa valdība nav spējusi veikt savu darbu. Tās ir prezidenta tiesības un pienākums.

Prezidentam nav jābūt "intelektuālam", bet viņam ir jāsaprot ko domā un kā risina izaicinājumus Rietumi un Eiropa. Viņam jābūt gatavam ieklausīties, it īpaši par sevi gudrākos. Prezidents iemieso valsts uzskatus, pozīcijas un vērtības. Prezidenta mugurkauls nedrīkst būt kā galerts, viņš nedrīkst bēgt no sabiedrības grūtā brīdī. Kritika, kā godīga, tā nepamatota, pavada šo darbu līdz mūža galam.

Šodien es ceru, ka mūsu valsts un tās vadītāji sapratīs, kas notiek mums apkārt, un domās, kā risināt gaidāmos izaicinājumus. Tas ietekmēs mūsu nākotni, paaudzes, kuras es, piemēram, vairs neredzēšu. Šis uzdevums ir lielāks nekā nākamā sabiedriskās domas aptauja, pašvaldību vēlēšanas vai kopdzīves likums.

Ja viņi to neapjauš, tad mūsu valsti joprojām veidojam mēs paši nevis kāds cits. Tāpat kā neatkarības atjaunošana pirms trīsdesmit gadiem, arī šodien mūsu nākotne ir mūsu pašu rokās. Tā ir neatkarības vērtība, un arī pienākums. Neviens ārpus mūsu robežām negaidīja tik ātru tiesiskas valsts izaugsmi no padomju purva. Mūsu pēkšņo un spēcīgo uzrāvienu, lai kļūtu par vadošo digitālo nāciju, mēs veicām paši, bez neviena parauga un norādījuma.

Atšķirsim svarīgo no nenozīmīgā, retoriku no darbības, nākotni no šodienas. Būsim gudri un elastīgi, apķērīgāki, uzņēmīgāki un drosmīgāki, un labāki par citiem. Tad Igaunija kļūs lielāka, tad kā tauta mēs sasniegsim mērķus, kuros brīvība un neatkarība ir neaizstājami, bet tomēr tikai līdzekļi.

Pirms trīsdesmit gadiem mēs radījām iespēju turpināties kā valsts, kā reta meža zemene, kas pieder tikai mums, nevis kādam citam. Iesim uz priekšu

Laimīgu Jätkupühaⁱ.

Lai dzīvo Igaunija!

i Termins, kas apzīmē "turpināšanos" un kuru T.H.Ilvess ieviesis apzīmējot 20.augusta dienu.