Ģirts Rungainis: Pēdējās desmitgades esam dzīvojuši zemas inflācijas periodā  (35)

Ir dažādi veidi, kā raudzīties uz inflāciju, un, ņemot vērā, ka šis process lielākā vai mazākā mērā ietekmē ikvienu, par to vienmēr būs diskusijas. Jau ekonomists Džons Meinards Keinss, kurš inflāciju dēvēja par monetāru fenomenu, norādīja, ka situācijās, kad naudas daudzums pieaug, bet preču apjoms nemainās vai samazinās, cenas viennozīmīgi augs. "Naudas drukāšana" ir sarunvalodā lietots termins, ar ko apzīmē aktīvu iegādes programmu, – ar to viļņveidīgi nodarbojušās gan ASV, gan Eiropas Centrālā banka, un sistēmā it kā ir ieplūdis milzīgs naudas daudzums, bet liela daļa no šīs naudas nenonāk līdz cilvēkiem.

Dažādie inflācijas avoti

Inflācija sāk reāli ietekmēt situāciju tad, kad nauda nonāk pie plašām iedzīvotāju masām. Spilgts piemērs ir Padomju Savienība, kad tika drukāta nauda, bet nebija preču. Pirms 2008. gada bankas kreditēja, bija milzīgs optimisms, aktīvi tika pirkts un pārdots nekustamais īpašums – cilvēki vēlējās tērēt vairāk, pieauga pieprasījums pēc dažādām precēm. Un tas radīja arī cenu pieaugumu. Šobrīd Latvijā nav vērojama tamlīdzīga situācija, taču inflācijai ir arī citi avoti.

Kopējo ekonomikas izmēru nosaka naudas daudzums ekonomikā, reizināts ar naudas aprites ātrumu. Tas nosaka visu ekonomikas vērtību. Kas notiek, ja krītas naudas aprites ātrums, kā tas notika pandēmijas laikā? Covid-19 ietekmē liela daļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju nevarēja pelnīt, bet tika sniegti atbalsta mehānismi – rezultātā kritās naudas aprites ātrums. Pandēmija arī izjauca loģistikas ķēdes visā pasaulē, kas ir viens no būtiskākajiem aspektiem dažādu preču cenu pieaugumam – pat vairāk nekā iepriekš minētā naudas drukāšana.

Izjauktās loģistikas ķēdes fenomens

Pandēmijas sākuma posmā daudzi uzņēmēji pieņēma, ka gaidāms milzīgs satricinājums, un samazināja ražošanas apjomus, daudzviet to automātiski ietekmēja mājsēde. Būtisks pārrāvums bija arī pasaules lielākajam ražotājam – Ķīnai. Pavisam drīz gan atklājās, ka nekāds sastingums nenotiek – cilvēki sēdēja mājās –, un sākās jauns pirkšanas veids – preču iegāde internetā. Pieprasījums pēc dažādām precēm ne tikai nesamazinājās, daudzviet tas pat pieauga, bet ražošanas apjomi un loģistikas ķēdes nedarbojās pilnā apjomā. Pasaulē tika izjaukta kravas konteineru aprite, strauji pieauga arī konteineru cenas – tās palielinājās pat piecas līdz sešas reizes un nav samazinājušās joprojām. Rezultātā ražotāji nesaņem nepieciešamās izejvielas vai arī spiesti par tām maksāt krietni vairāk.

Kvalificēta darbaspēka trūkums

Arī metāla cena ir pieaugusi vairāk nekā divas reizes. Darbojos metāla apstrādes nozarē vairāk nekā 15 gadus un aktīvi sekoju līdzi metāla cenām. Šobrīd var redzēt, ka daudzi metāla ražotāji ir apturējuši vai samazinājuši savu darbību un atlaiduši darbiniekus. Cilvēki ir dīkstāvē un Eiropā kopumā saņem salīdzinoši augstas kompensācijas, kas novedis pie tā, ka kompānijām ir grūti atsākt ražošanu, jo trūkst kvalificētu darbinieku. Ir sarežģīti atjaunot iepriekšējās jaudas, kas noved pie metāla cenu pieauguma. Cenu pieaugumu sekmē arī ASV prezidenta uzsāktā infrastruktūras atjaunošanas programma, kas nozīmē, ka lielvalstī strauji pieaug un pieaugs pieprasījums pēc metāla.

Patērētāju uzvedības ietekme

Vai tas novedīs arī pie plaša patēriņa preču cenu pieauguma? Vai nākotnē tas nozīmēs, ka cilvēki pieprasīs arī lielāku atalgojumu? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, jāņem vērā, ka inflācija kļūst bīstama tad, kad cilvēki tai notic. Ekonomika nav fizika, un tajā pastāv ļoti spēcīga atgriezeniskā saite – ja mainīsies lielas sabiedrības daļas ekonomiskā uzvedība, mainīsies arī cenas. Ja saglabāsim racionālu ekonomisko rīcību, nelielie inflācijas lēcieni neko neizmainīs, bet, ja, baidoties no nākotnes inflācijas, cilvēki šodien sāks veikt pastiprinātus pirkumus, radot papildu pieprasījumu, ražotāji visos ķēdes posmos saņems nepareizus signālus un sāks celt cenas. Tas var radīt daudzus negatīvus efektus, tāpēc būtu jācenšas saglabāt nemainīgus ekonomiskos paradumus.

Runājot par cenu paaugstināšanos, jāsaprot, ka pēdējās desmitgades esam dzīvojuši zemas inflācijas periodā, jo pasaulē radās ļoti daudz jauna darbaspēka – gan Dienvidaustrumāzijā, gan Austrumeiropā. Tagad šī situācija ir mainījusies, jo sabiedrība kopumā noveco un darbaspēka apjoms samazinās. Jomās, kurās iesaistīti cilvēkresursi, piemēram, medicīnā, izglītībā, cenas ir būtiski pieaugušas. Lai gan daudzas prognozes liecina, ka zemās inflācijas periods ir beidzies, patiesībā neviens nevar pavisam precīzi paredzēt, kā būs nākotnē. Ir daļa faktoru, kas liecina, ka inflācija turpināsies, un ir daļa, kas mudina domāt par pretējo. Turklāt visus fenomenus vienmēr vieglāk ir izskaidrot pēc tam, kad tie jau ir notikuši.

Naftas cenu pieaugums

Šobrīd ir skaidrs, ka pieaug cenas metālam un pārtikas precēm. Arī naftas cenas dažādu iemeslu dēļ turpina celties un, iespējams, sasniegs visu laiku augstāko punktu. Grūti gan prognozēt, vai tas notiks šogad, nākamgad vai vēl gadu vēlāk. Domājot par elektroautomašīnām un citām tehnoloģijām, ir samazināti naftas ieguves apjomi, taču tajā pašā laikā visa pasaule turpina patērēt aizvien vairāk naftas. Tas nozīmē, ka cena turpinās augt. Savukārt lauksaimniecības produkti būtībā ir kondensēta enerģija – lai saražotu, novāktu, transportētu un apstrādātu rīsus, kviešus, apiņus vai citas kultūras, ir nepieciešams milzīgs daudzums dīzeļdegvielas un citu energoresursu.

To, vai cenas turpinās augt, šobrīd ir grūti prognozēt. Ekonomikas pamatprincips nosaka, ka labākā atbilde augstām cenām ir augstas cenas – ja metāla cenas aug, tad visi ražotāji mēģinās celt cenas un ražot vairāk, kamēr vien būs pieprasījums. Vislabāk situācija būs izvērtējama, kad tautsaimniecība pilnībā atgūsies pēc Covid-19 pandēmijas un izlīdzināsies pieprasījums un piedāvājums. Mans minējums: valstu centrālās bankas un turīgā pasaule kopumā ir mazāk noskaņota agresīvam patēriņam – to ietekmē arī retorika par klimata izmaiņām. Tas mudina domāt, ka milzīga inflācijas spirāle nav gaidāma, tā vietā piedzīvojam un piedzīvosim salīdzinoši īstermiņa, pandēmijas ietekmētu cenu kāpumu, kas var normalizēties līdz 2022. gadam. Kopumā gan jāatceras, ka katram ir sava inflācija un – jo cilvēks turīgāks, jo spēcīgāk viņš to izjūt.