Ļubova Švecova: Labāk provocēt, nekā cieņpilni runāt  (18)

No daudzu politiķu viedokļa (ko neviens publiski neatzīst un neatzīs, bet tieši politiķu rīcība apstiprina tālāk teikto) Saeima lielā mērā ir tikai "pļāpātuve" un faktiski pieņemtu lēmumu leģitimizācijas (formalizēšanas) iestāde. Būtiskākie lēmumi iepriekš jau ir saskaņoti valdību veidojošo koalīcijas partneru Sadarbības padomē, kuru es labprātāk sauktu par politbiroju, vai vienkārši neformāli sarunāti.

Savukārt brīvās diskusijas un "pārsteigumi" gadās vien tad, ja vienošanās nav izdevies panākt, ja kāds tomēr tās ignorē vai pārkāpj, vai arī – ja lēmumu pieņemšana ir par valdībai nebūtiskiem jautājumiem. Piebildīšu, ka Saeimas opozīcijas deputātiem pat nav iespējas savlaicīgi reizē ar izskatīšanu Ministru kabinetā saņemt Valsts budžeta dokumentu pakotni. Līdz ar to opozīcijas vienīgā auditorija, kuru uzrunāt un kura sadzirdēs, ir nevis valdība vai pozīcijas partijas Saeimā, bet sabiedrība pa tiešo. Šis apstāklis ir viens no izskaidrojumiem dažu politiķu publiskajām "izrādēm" un, teiksim tā, ļoti izaicinošiem gājieniem. Pie šiem apstākļiem censties veidot jēgpilnu dialogu ar valdošajām partijām ir kļuvis bezjēdzīgi, bet efektīvāk ir mēģināt izaicināt un provocēt.

Kāpēc opozīcija ir vajadzīga pozīcijai?

Mans stāsts ir par to, kāpēc valdībai, tas ir, valdību veidojošo koalīcijas partneru vairākumam, ir vērts un der ieklausīties opozīcijas viedoklī un neignorēt to kā "šķietamā ienaidnieka" viltību. Stāsts ir par to, kāpēc valdībai ir lietderīgāk to uzklausīt kā kritisku izvērtējumu un priekšlikumus no "malas". Otrs iemesls ir tāds, ka valdība bieži vien ir spiesta samierināties un pieņemt dažādu interešu grupu (vai interešu pārstāvju, tas ir, lobistu) uzspiestu politiku un to valdības un Saeimas ruporu – tas ir, pašas koalīcijas partiju politiķu – priekšlikumus, lai uzturētu šo līdzsvaru un valdības stabilitāti. Tiesa, kā liecina Latvijas nesenā vēsture, valdība bieži stabilitāti saglabā, pateicoties tieši opozīcijai, ja nav izdevies panākt vienprātību koalīcijā.

Nav dūmu bez cigaretēm

Konkrētais piemērs, kas spilgti raksturo iepriekš minēto, diemžēl ir par cigaretēm. Precīzāk, smēķējamām akcīzes precēm, jo cigaretes mūsdienās ir tikai viens no vēsturiskajiem smēķējamiem produktiem, kur līdzās ir daudz citu – jaunu smēķēšanas produktu.

Pagājušajā gadā valdība un valdošā koalīcija MP padomnieka Imanta Parādnieka un dažu lobistu jeb interešu pārstāvju pavadā iesniedza priekšlikumu ļoti būtiski celt akcīzes nodokli karsējamai tabakai – vairāk nekā 2 reizes. To bez ierunām akceptēja arī Saeima, jo lēmumu sagatavošana nozīmē jau iepriekšēju vienošanos par paredzamu rezultātu. Manu kolēģu priekšlikumus (Vjačeslavs Dombrovskis, Dana Reizniece-Ozola) straujāk celt akcīzes nodokli arī cigaretēm un iegūtos līdzekļus novirzīt vēža slimnieku ārstēšanai Saeimas vairākums noraidīja, aizbildinoties ar kontrabandas pieauguma riskiem. No savas iepriekšējā darba pieredzes man bija skaidrs, ka šo priekšlikumu pieņēma t.s. "lētāko cigarešu" ražotāju interesēs, lai padarītu tehnoloģiski pārākus un veselībai mazāk kaitīgus izstrādājumus nepievilcīgus smēķētājiem.

Kas no tā visa iznāca? Saskaņā ar VID datiem šogad stabili pieaug cigarešu (+12% akcīzes nodokļa ieņēmumu), cigāru un smēķējamās tabakas (+40% akcīzes nodokļa ieņēmumu) patēriņš, savukārt karsējamās tabakas realizācijas apjomi samazinās (–6% akcīzes nodokļa ieņēmumu). Cigarešu lobisti noteikti ir apmierināti, bet ko no tā iegūst valsts? Akcīzes nodoklim ir divi mērķi – samazināt neveselīgo un kaitīgo produktu patēriņu un iekasēt papildu līdzekļus valsts budžetā. Cigaretes veido ap 90% no tabakas izstrādājumu tirgus un vēl lielāku proporciju no nodokļa ieņēmumiem. Ja mērķis, kā to deklarēja Imants Parādnieks un viņa sabiedrotie, bija iekasēt vairāk līdzekļu vēža ārstēšanai, tad tieši cigaretes ir tas produkts, kur ir "nauda". Tā vietā, lai paceltu nodokli cigaretēm par pieticīgiem 10%, viss nodokļu palielinājums tika uzlikts elektroniskajām cigaretēm un karsējamai tabakai, palielinot akcīzi par 100% un pat 1000%. Tas ir laikā, kad Igaunija elektroniskajām cigaretēm vispār atcēla nodokli.

Bet Veselības ministrija un tās domubiedri šajā jautājumā vispār aizdomīgi klusēja, neaizstāvot savas, tas ir, sabiedrības veselības intereses. Lai gan vēsturiski Veselības ministrija un Finanšu ministrija akcīzes celšanas jautājumos vienmēr ir ieņēmušas pretējas pozīcijas. Veselības ministrija vienmēr stingri ir iestājusies par akcīzes straujāku celšanu visiem tabakas izstrādājumiem, bet Finanšu ministrija ir ieturējusi mērenāku nostāju, izvērtējot visus iespējamos riskus (piemēram, kontrabanda) un tirgus situāciju. Lai sasniegtu vajadzīgo rezultātu, "visiem viss būtu labi" un būtu arī kāds "slēptais ceļamkrāns", JKP iesniedza priekšlikumus būtiski paaugstināt prasības (ierobežojumus) spēļu nozares uzņēmumiem. Protams, pēc akcīzes likuma grozījumu pieņemšanas JKP šos ierosinājumus vairs neuzturēja. Tik vienkārši.

Neizmantotie budžeta ieņēmumi

Runa nav par to, kas ir labāk – cigaretes vai tā sauktie bezdūmu produkti. Fakts ir tāds, ka kopumā tabakas patēriņš Latvijā ir pieaudzis un pieaudzis tieši cigaretēm, smēķējamai tabakai, cigāriem un cigarillām, kur laikam nevienam nav šaubu, ka tie ir kaitīgi produkti.

Es neaicinu pārskatīt jau pieņemtos lēmumus attiecībā uz e-cigaretēm vai karsējamo tabaku. Papildu ieņēmumi no šiem produktiem šogad būs. Tas, ko vēlos uzsvērt, ir, ka apbrīnojami labvēlīgās attieksmes pret cigaretēm rezultātā valsts ir labprātīgi atteikusies ne tikai no daudziem miljoniem eiro papildu nodokļu ieņēmumu, bet arī veicinājusi šo kaitīgo produktu patēriņa pieaugumu.

Šis piemērs ir nevis "mīksts", tas ir, moralizējošs, bet ļoti "ciets", tas ir, pieredzē balstīts, tā ir racionāli pamatota mācība, kā pārdomāti, straujāk palielinot nodokli vairākām akcīzes precēm, var gūt papildu ieņēmumus, ko diemžēl valdība neizmantoja.

Izslēgt no saziņas savus kritizētājus un ārējos kritikas avotus ir ļoti bīstami – tas noved pie paštīksmināšanās, pašslavināšanas un sekmē augstprātību, kas robežojas ar visatļautību. Opozīcija ir nepieciešama valdībai un valdošajai koalīcijai, un valsts kopējam veselības stāvoklim – neatkarīgi no tā, vai šī opozīcija ir Saeimā, nevalstiskajās organizācijās vai plašsaziņas līdzekļos. Jā, opozīcija/pozīcija nav ienaidnieks vai svešinieks – tie ir citu uzskatu cilvēki. Bieži ar ļoti pamatotiem viedokļiem, kuros ir jāieklausās. Ar viņiem ir jārunā, nevis jāizslēdz no diskusijas. Tādējādi dažādībai un iekļaujošai sabiedrībai pamats ir rodams, vispirms veidojot produktīvu saziņu starp dažādiem, reizēm pilnīgi pretējiem viedokļiem. Arī starp opozīciju un pozīciju Saeimā.