Vilis Seleckis: Antivakserisms – spožums vai posts?  (111)

Jau otro gadu dzīvojam kovida (Covid-19) ēnā. Tā posts ir skaidri redzams, un varētu domāt, ka visa sabiedrība domā vienīgi par to, kā uzvarēt vīrusu. Šķiet, kā iedvesmojošu paraugu vajadzētu pētīt Dānijas un vēl dažu citu valstu pieredzi vīrusa apkarošanā.

Tur, kā zināms, vakcinēti vairāk nekā 80 procenti iedzīvotāju un radusies iespēja atcelt lielāko daļu ierobežojumu. Raugoties uz šiem panākumiem, visos laikrakstos, interneta portālos, televīzijas kanālos vajadzētu skanēt aicinājumam vakcinēties visiem, kam vien veselība ļauj to darīt. Kritizējot valdību, vajadzētu uzmanību pievērst vienīgi tām kļūdām, kas traucē masveidīgu potēšanos.

Bet kas notiek patiesībā? Ar apbrīnojamu enerģiju darbojas grupa ļaužu, kas noliedz vakcinācijas lietderību. Vairāki interneta portāli, laikraksti, televīzijas kanāli pārpildīti ar šīs "partijas" aktīvistu apgalvojumiem, ka pote ir bīstama un ka nevajag pakļauties valdības, mediķu aicinājumiem. Jau ilgāku laiku katrs valdības un mediķu priekšlikums vīrusa apturēšanai tiek uzņemts ar vienu un to pašu – nē, nē, nē. Pret, pret, pret! Sejas maskas – stulbums, ierobežojumi aplami, nekādas potes nav vajadzīgas utt. Un vēl kā sviests virs rupjmaizes tiek izplatīti

Krievijā tapuši meli, dezinformācija līdz pat apgalvojumiem, ka kovida vispār nav, ka tas mākslīgs izdomājums, ka vakcīnas ir lielāks drauds nekā pati slimība un ka vislabāk būtu, ja vispār neliktos par to ne zinis. Citiem vārdiem sakot, paceļam rokas un laižamies dzelmē. Kas izpeldēs – lai dzīvo, kas noslīks – pats vainīgs.

Uzreiz rodas nākamais jautājums – kāpēc tik daudzi iesaistās šajā kampaņā? Vai tiešām rakstus sacer, gluži nesavtīgu mērķu vadīti? Vai tiešām, kritiskus viedokļus meklēdami, pa interneta plašumiem rakņājas tikai tāpēc, ka grib glābt Latvijas sabiedrību no "šausmonīgās valdības" uzspiestajām potēm un "tīšiem plāniem" iedragāt cilvēku veselību? Vai tiešām milzīgais darbs tiek darīts gluži nesavtīgi? Vai ticēsim, ka aktīvākajiem antivakseriem neviens neko nemaksā par rakstiem, kas regulāri parādās sabiedriskajā telpā? Un kā ar tām interneta atsauksmēm, kas milzīgos apjomos parādās pēc ikviena raksta par kovidu? Par kādiem līdzekļiem tiek organizēti skaļie piketi?

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, gribot negribot nākas secināt, ka antivakserisms nav nejauša, spontāni radusies parādība. Ir pilnīgs pamats domāt, ka šo kustību sponsorē dažādi Latvijas un pašreizējās valdības nelabvēļi, to izmanto savtīgiem, politiskiem mērķiem – netīkamu ministru pozīciju vājināšanai, savu ietekmes aģentu popularitātes vairošanai. Vienlaikus kovida aizsegā jaunā meldiņā skan vecum vecā dziesmiņa par Latviju kā neizdevušos valsti.

Tas nozīmē, ka kovids no medicīniska jautājuma pārvērsts par politisku jautājumu un tiek izmantots politiskiem mērķiem. Ne velti starp aktīvākajiem vakcīnas noliedzējiem tikai retais ir medicīnas speciālists. Dedzīgākie potēšanās pretinieki ir ļaudis, kam nav nekāda sakara ar medicīnu. Viņi nespēj piedāvāt nevienu zinātniski pamatotu variantu vīrusa apturēšanai. Spēj vienīgi noliegt visu to, ko piedāvā mediķi.

Dažbrīd, raugoties uz antivakseru darbošanos, gribas jautāt: kā tas iespējams gadsimtā, kad it kā valda saprāts, izglītība, kad medicīna guvusi spožus panākumus dažādu vīrusu apkarošanā?

Starp antivakseru aktīvistiem ieraugāmas vairākas personas, kas sevi dēvē par politiķiem, piemēram, Aldis Gobzems, Linda Liepiņa. Būdami Saeimas deputāti, viņi nespēja sabiedrībai piedāvāt neko tādu, kas vairotu viņu prestižu un popularitāti. Nokļuva starp tiem, ko dēvē par autsaideriem, neveiksminiekiem. Ir pamats domāt, ka, iekļaudamies antivakseru kustībā, grasās pacelties politikas zvaigznājā un tikt pie varas svirām.

Starp potes nīdējiem parādījušies arī tādi politikas dinozauri kā Ainārs Šlesers, Vilis Krištopans. Oligarhu laika atblāzma. Arī viņi aptvēruši, ka kovidu varētu izmantot, lai vēlreiz nokļūtu tur, kur reiz bijuši, – pie varas ruļļiem. Viņi vairs nerunā par finansēm, ekonomiku, nodokļiem, ceļiem vai vēl kaut ko tādu sarežģītu. Lolodami sapni par oligarhu pozīciju atjaunošanu, kļuvuši virusologi. Lai gan abiem, tāpat kā Gobzemam un Liepiņai, saskare ar medicīnu tāda pati kā ezītim ar kosmosu, pamāca medicīnas profesorus pandēmijas apkarošanas jautājumos. Dusmodamies par to, ka viņu padomi netiek uzklausīti, rīko piketus un draud ar revolūciju, Valsts prezidenta gāšanu un citām tikpat "šausmonīgām akcijām".

Minēto politikas spēlmaņu centieniem, protams, nav nekāda sakara ar nopietnu medicīnu un drīzāku kovida apturēšanu. Taisni otrādi. Viņiem vajag bremzēt kovida apkarošanu, nevis atjaunot normālu dzīvi. Kovids apgrūtinājis daudzu cilvēku dzīvi, daudzos raisījis rūgtumu, un viņi šo situāciju grib izmantot tikai vienam mērķim – savas popularitātes vairošanai, ceļa bruģēšanai uz politikas virsotnēm. Jo ilgāk plosīsies vīruss, jo bargāki ierobežojumi valdībai būs jāpieņem, jo plašākas būs iespējas to sist un gatavot drošāku atspērienu lēcienam uz Saeimu.

Katram nopietni domājošam pilsonim, raugoties uz šīm darbībām, vajadzētu saprast, ka tas ir klajš, kaitniecisks populisms, kam nav nekāda sakara ar medicīnu. Uz viņu un citu antivakseru sirdsapziņas būs tās dzīvības, kas izdzisīs, slimojot ar kovidu, jo šī nelaime tiktu novērsta, ja cilvēks laicīgi saņemtu poti. Kā redzams, tādi politiķi kā Gobzems, Šlesers un viņu atbalstītāji cīņā par varu gatavi iet pāri līķiem.

Kāpēc Gobzemam, Šleseram izdodas piketos sapulcināt vairākus tūkstošus ļaužu? Kāpēc antivakseri spēj samulsināt daudzus cilvēkus? Acīmredzot tāpēc, ka sabiedrībā ir ne mazums ļaužu, kas mūždien jūtas neapmierināti, domā par ieriebšanu valdošajiem, nevis paša un sabiedrības interesēm. Viņiem vajag tik dzirdēt kāda ministra, deputāta vārdu, lai tūdaļ pār lūpām gāztos nikni kliedzieni līdz pat rupjām ņirgām. Un, ja šo pūlīti paurda "medicīnas speciālisti", kas no pažobeles izvelk tenkas un lasītājiem pasniedz kā dižas patiesības, bet ministrus un medicīnas profesorus nodēvē par nejēgām, tad fanātisms ceļas spārnos.

Kādi ir vakcīnas pretinieku darbošanās rezultāti? Diemžēl ļoti skumīgi. Aizvadītajā vasarā mediķiem neizdevās vakcinēt ne pusi sabiedrības, atkal tuvojas pārbaudījumiem pilna ziema, kad slimos simtiem ļaužu, slimnīcas pārpildīs kovidpacienti, palielināsies mediķu noslodze, būs priekšlaicīgas nāves. Valdība būs spiesta domāt par jauniem ierobežojumiem. Atkal būs slēgti uzņēmumi, ierobežota tirdzniecība, bērni netiks uz skolu. Būs vajadzīgi aizvien nepopulārāki lēmumi, arī cilvēku rīcības ierobežošana un citi diskutabli lēmumi, kas raisīs iebildumus un sašutumu. Diemžēl bez tiem vairs nebūs iespējams iztikt, ja pašreizējie kovida izplatības tempi saglabāsies.

To visu varēja novērst. Pēc sākotnējās minstināšanās Veselības ministrija jau pavasarī bija sagādājusi vakcīnas, bija iespējas līdz rudenim vakcinēt tik lielu sabiedrības daļu, lai tiktu vaļā no lielākās daļas ierobežojumu. Iespējams, mēs tagad dzīvotu tāpat kā Dānijā. Tas labi saprotams katram saprātīgi domājošam cilvēkam. Bet antivakseri parūpējās, lai Latvijā nevarētu dzīvot tāpat kā Dānijā. Sazvērestības teoriju, melu izplatīšana samulsināja daļu cilvēku, un ieplānotos vakcinācijas rezultātus neizdevās sasniegt.

Protams, protams, antivakseri savu vainu vīrusa spēka vairošanā nesaskata. Vaino vienīgi valdību par to, ka puse sabiedrības baidās potēties. Stāsta, ka valdība melojot, neprotot runāt ar cilvēkiem un tāpēc daudzi neticot tās lēmumiem. Nevar noliegt, ka valdības, Veselības ministrijas darbībās kļūdu bijis daudz. Ja runātu vienīgi par tām, valdības kritiķiem neko nevarētu pārmest. Bet vai antivakseri nav centušies katru sīku misēkli iztēlot par milzīgu katastrofu? Vai nav tā, ka ar skaļām akcijām, naidīgiem uzbrukumiem, melu izplatīšanu ir darījuši visu iespējamo, lai grautu valdības prestižu? Vai nav centušies ļaužu domāšanu ietekmēt ar zinātnes, vietējo speciālistu, mediķu ķengāšanu?

Tātad kaut kas līdzīgs vodeviļai – izplatu baumas, apmeloju, iztēloju cilvēku par neprašu un krāpnieku, bet pēc tam prasu – kāpēc ļaudis tev netic?

Jau pēc gada tiks vēlēta jauna Saeima. Kā vēlēšanu rezultātus ietekmēs pandēmija? Vai nākamo vēlēšanu rezultātā antivakseru partijas gūs tādus panākumus, ka Gobzems kopā ar Šleseru pārņems varu un atjaunos oligarhu laika tikumus?

Manuprāt, nekas tāds nav iespējams.

Ja valsts ekonomika turpinās attīstību tāpat kā tagad un kovida frontē un citos jautājumos netiks pieļautas graujošas kļūdas, tad valdošās koalīcijas pozīcijas tikai nostiprināsies, arī nākamās valdības veidošanā piedalīsies tās pašas partijas, kas tagad nosaka valsts politisko klimatu. Mainīsies vienīgi to spēku samērs un savstarpējās attiecības. Optimismu vieš tas, ka sabiedrība sāk apzināties – lai arī ne bez kļūdām, tomēr valdība rīkojusies, lai apturētu pandēmiju, pūlējusies veikt sabiedrības vairākuma vakcināciju, kam nav alternatīvas. Bet tās oponenti vienīgi klaigā un met sprunguļus darītāju ceļā. Stiprinās pārliecība, ka patiesie vakcinācijas bremzētāji ir nevis valdība, bet gan tie, kuri mulsina cilvēku prātus.

Arī pārmetumi par valdības kļūdām tiek uzņemti aizvien iecietīgāk. Ļaudis saprot, ka pašreizējos apstākļos pat olimpiskais čempions pandēmiju apkarošanā nespētu neko vairāk par Krišjāni Kariņu un Danielu Pavļutu, jo vīrusa apdraudējums ir liels, bet gatavu recepšu tā pievarēšanai nav. It īpaši tādā valstī kā Latvija, kur mobilizēti milzīgi vietējo nelabvēļu un ārzemju ienaidnieku spēki, lai torpedētu jebkādas valdības ieceres un stiprinātu mītu par Latviju kā neveiksmīgu valsti.

Ikreiz, kad kabatā vajadzēs meklēt sejas masku, cilvēki būs spiesti apjaust – nekas tāds nebūtu vajadzīgs, ja antivakseri neizgāztu vakcināciju. Vēl skarbāki pārmetumi to virzienā lidos, kad cilvēks saslims un nonāks slimnīcā. Tāpēc, manuprāt, Gobzema un Šlesera pūles tikt politikas olimpā ir pilnīgi bezcerīgas. Populisms vairs nevar gūt tādu atbalstu kā pirms trim gadiem, jo pašreizējā Saeimā ievēlētā Artusa Kaimiņa partija ir tā izgāzusies, ka pat fanātiskākie populisma piekritēji spiesti padomāt, vai ir vērts balsot par jauntapušo "kotlešnieku blici" skandalozā Gobzema vadībā. Bet Šleseram un Krištopanam vēl mazākas iespējas. Abu kungu iepriekšējā darbošanās politikā atstājusi tik spilgtas atmiņas, ka pietiek minēt viņu vārdus, lai pat aktīvāko valdības kritiķu sejās parādītos nicīgi smīni.

Daudzi vēlētāji, pavērušies minēto kungu virzienā, noskurināsies un sacīs – brrr! Tikai ne šos. Patīk vai nepatīk Kariņš un Pavļuts, jābalso par viņiem, jo viņu vietā var nākt bīstama ļerpata.

Es apzinos, ka pēc raksta izlasīšanas manā virzienā lidos ne tikai antivakseru ķengas, bet arī to personu iebildumi, kas pieradušas, ka vienmēr tiek pelti tikai valdošie. Taču aicinu padomāt, ka valsts dzīve atkarīga ne tikai no ministriem un deputātiem, bet arī no tiem, kurus dēvējam par opozīciju.