Valdībā nupat ir noslēgušās diskusijas par nākamā gada budžetu un tuvāko trīs gadu budžeta ietvaru. Karstas diskusijas bija par to, cik daudz valsts vajadzības varam finansēt uz parāda. Pēdējā laikā arvien biežāk izskan aicinājumi nebūt bikliem, nekautrēties un budžeta vajadzības ar vērienu finansēt uz parāda. Īpaši pārsteidz, ka aicinājums ir uz parāda finansēt ne tikai vienreizējos izdevumus, piemēram Covid ārkārtas pasākums, bet arī budžeta kārtējos izdevumus. Uzskatu, ka tas ir politiski tuvredzīgi un šādi pamudinājumi ir bezatbildīgi.
Ceļš uz labklājību nav saistīts ar dzīvošanu uz parāda. Līdzīgi kā ģimenē, iespēja iegādāties vajadzīgas lietas ar ātrā kredīta palīdzību var likties vilinoša, taču vēlāk kredīti sāk apgrūtināt dzīvi, un izraušanās no parādu jūga prasa daudz līdzekļus. Tāpat arī valsts labklājību uz parāda mēs neizveidosim. Tieši otrādi, pārmērīgi un nepamatoti tēriņi var ilgtermiņā nelabvēlīgi ietekmēt mūsu valsts finansiālo situāciju un labklājību.
Neapstrīdami fakti, mūsu kaimiņvalstu Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas un citu ES valstu piemērs rāda, ka labklājības pamatā nav liela parādu jūga. Līdz šim uzkrātā pieredze par fiskālās politikas lēmumu ietekmi uz ekonomiku ļauj izdarīt vairākus secinājumus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!