Šīs pārdomas rosināja rakstīt divi samērā bieži novēroti politisko mērķu sasniegšanas paņēmieni, kuru gadījumā, piesaucot demokrātiju un katra nozares spēlētāja iesaisti lēmumu pieņemšanā, gadiem ilgi atliek risinājumus pat tādos jautājumos, kur risinājums ir rasts. Un nereti pieprasītais finansējums ir krietni mazāks, nekā tam atvēl kādā "ilgtermiņa risinājumā", ko panāk daļēji, vai "apsaimnieko naudu".
Problēma – pielāgotu rīku trūkums bērniem ar speciālajām vajadzībām, piemēram, lasītprasmes attīstībai. Eiropas Disleksijas asociācijas sniegtā informācija (https://eda-info.eu/what-is-dyslexia/) liecina, ka neatkarīgi no kultūras tradīcijām un lietotās valodas ar būtiskām disleksijas radītām problēmām saskaras 2–4% sabiedrības locekļu. Latvijas skolu kontekstā 2% no kopējā skolēnu skaita būtu vairāk nekā 4000 skolēnu.
2019. gada 19. novembrī spēkā stājušies MK noteikumi Nr. 556 "Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām". Jāpiebilst, ka jau uz 2020. gadu ir pārskatīti speciālo programmu koeficienti, novirzot lielāku finansējumu skolām, galvenokārt pedagogu darba atbalstam, ja skolā ir speciālās izglītības programmas. Tajā pašā laikā nav konceptuālu pamatrisinājumu tieši atbalstam izmantojamajās tehnoloģijās (rīkos, programmās). Tur joprojām daudz ko nosaka pašvaldības un skolas iniciatīva.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!