Šodien šeit Varšavas drošības forumā mēs godinām Alekseju Navaļniju – cilvēku, kurš vajāts, apcietināts, piekauts, indēts un tiesāts par to, ka viņš ir nostājies kriminālas autokrātijas ceļā uz klasisko totalitāro valdīšanu. Viņa noziegums? Tikai tas, ka mierīgā ceļā, izmantojot savas tiesības uz vārda brīvību, ir izaicinājis režīmu, kur apvienojušies šturmētāju brigāde, varmākas un slepkavas.
Navaļnija stāsts nav jauns. Desmitgadē pirms komunisma sabrukuma šis stāsts ir atkārtojies atkal un atkal. Jozefs Brodskis, Natans Šaranskis, Aleksandrs Solžeņicins, Andrejs Saharovs un simtiem citus vajāja tā laika patiesā Mordora, PSRS. Tomēr ir arī atšķirības. Tajos laikos, kad es biju jauns pētījumu analītiķis un vēlāk arī Radio Brīvās Eiropas/ Radio Brīvības Igaunijas nodaļas direktors, mums Rietumos vismaz bija morāla skaidrība stāties pret slepkavām, uzrunājot mūsu valdības, parlamentus, visos iespējamajos starptautiskos forumus.
Palīdzot saglabāt šo morālo skaidrību, paradoksālā kārtā komunisti vismaz ideoloģiski bija pret kapitālistiem. Komisāri un Politbiroja locekļi diez vai varēja nopirkt villas Rivjērā, slēpošanas pili Sanmoricā, apartamentus ASV prezidenta debesskrāpī vai pietauvot savas 100 metru jahtas Sentropēzā vai Pirejā. Naudas ņemšana no totalitārisma pārstāvjiem pie mums tika uzskatīta par kukuļdošanu vai spiegošanu, par ko pienācās bargs kriminālsods un sociāls apkaunojums.
Šodien liberāldemokrātiskie Rietumi ir atteikušies no reiz esošās skaidrības. Mēs esam kļuvuši par nozieguma partneriem, sadarbojoties ar mūsu brīvības, tiesiskuma un cilvēktiesību ienaidniekiem. Saļimstot zem korupcijas un slepkavu smaguma, mēs esam neapsūdzētie līdzsazvērnieki mūsu pašu norietā un Krievijas sagraušanā.
Godinot Alekseju Navaļniju, es nelikšu uzsvaru uz viņa milzīgo ieguldījumu Krievijas korupcijas izgaismošanā. Tas mums sniedz tikai pašsaprotamu un pilnīgi nepatiesu morālā pārākuma sajūtu. Lai patiesi godātu Navļniju, mums ir jānostājas pret liberāldemokrātisko Rietumu smārdu.
Tas smārds virmo no mūsu pašu korumpētajiem politiķiem un politiskajām partijām, no mūsu naivām un alkatīgām valdībām un pat visprestižākajām, gadsimtiem senām augstskolām. Tas virmo no uzņēmumiem, kas vērtē peļņu augstāk nekā taisnīgumu, patiesību un brīvību. Tā virmo no baņķieriem, juristiem un grāmatvežiem, kuri atmazgā naudu un reputāciju.
Tā ir korupcija, mūsu korupcija, kas palīdz, atbalsta un patiesi bagātina Kremļa bajāru un viņu pakalpiņu, kā arī citu odiozu režīmu pasaulē, slepkavnieciski veikto izlaupīšanu.
Dāmas un kungi:
Pirms kādiem piecpadsmit gadiem es radīju jaunu terminu "šrēderizācija". Toreiz kā anonīms autors, līdz mans draugs Edvards Lūkass pēc manas aiziešanas no amata to atklāja žurnālā "The Economist", jo vairs nebija svarīgi, kurš bija veidojis šo visai noderīgo neoloģismu. "Zācija" ir brīnišķīgs piedēklis krievu valodā, kas vispārina procesu, līdzvērtīgi kā angļu valodā "sation" jeb "Schröderisation". Šrēderizācija krievu valodā, apzīmē valsti, kas mūsdienās visefektīvāk izmanto kukuļdošanu.
Tas nenozīmē, ka citi režīmi ir nevainīgi. No Ķīnas līdz Azerbaidžānai, no Filipīnām līdz Kongo Demokrātiskai Republikai netīrā nauda, kas izspiesta no vājajiem un bezspēcīgajiem, saduļķo mūsu politiskos procesus un korumpē mūsu sistēmu.
Vai tie būtu Eiropas parlamentārieši, kas "mazgā rokas nevainībā" par cilvēktiesību pārkāpumiem Kaukāzā, vai vadošā britu universitāte, kas saņem naudu no Ķīnas Komunistiskās partijas ar nosacījumu nepublicēt tai neglaimojošus akadēmiskus pētījumus savā izcilā žurnālā. Rietumi ir viscaur izmirkuši korupcijā.
Vēl ļaunāk, mēs pat par to nevaram runāt atklāti, baidoties no bankrota. Kuriozi apcerīgās grāmatas Putina Cilvēki lieliskai autorei Katrīnai Beltonei tagad draud smaga tiesas prāva, ko ierosinājuši režīma iezemieši. Mērķis ir sagraut ne tikai viņu, bet atturēt ikvienu, kam rodas vēlme izmeklēt izlūkdienesta, uzņēmējdarbības, organizētās noziedzības un valsts varas tīklojumu, kas radījis un uztur Krievijas valdošo eliti.
Reizēm tā pat nav nauda. Reizēm tā ir alkatība pēc varas. Daudzi no jums atcerēsies, kā Eiropas Tautas partija (EPP), tikai lai saglabātu tās lielāku pārstāvniecību Eiropas Parlamentā, neizslēdza no savām rindām partiju, kura ir fundamentāli pret EPP vispāratzītajām vērtībām. Uzskaitīt visas korupcijas izpausmes Rietumos prasītu ne tikai stundu, bet dienas, nedēļas un gadus. Dāmas un kungi, mums nav laika apbrīnot šo problēmu. Mums ir jāsāk to labot.
Aleksejs Navaļnijs izcieš sodu cietumā par absurdāko no visām safabricētām apsūdzībām – par savlaicīgu neierašanos uz nosacītā soda tikšanos, jo atguvās no tā paša režīma saindēšanas ar "Novičok". Viņa īstais noziegums bija filma, kurā tika atspoguļota Kremļa virspavēlnieka prastā un groteski bezgaumīgā pils ar visām tām nouveo riche klišejām, kas raksturīgas par monarhiem kļūt gribošiem un plānprātiņa despotiem no Trampa līdz Janukovičam. Lai gan šie noziedznieki nekautrējas par savu bezgaumību, tomēr viņus baida nabadzībā dzīvojošās sabiedrības dusmas. Tā Krievijas sabiedrība, no kuriem 40% nācās samazināt savu pārtikas patēriņu, kur pieaug pārtikas trūkums un kur 20% ir jāizmanto labierīcības ārā. Mēs Rietumos nebaidāmies no apkaunojuma. Mēs tikai ņemam naudu.
Godātie viesi,
Vienā no savām pēdējām grāmatām "Īpašums un brīvība" Krievijas un Padomju Savienības dižais vēsturnieks nelaiķis Ričards Pipess, plaši skaidro, kāpēc ne tikai krievu oligarhiem un kleptokrātiem, bet visiem autoritāriem režīmiem ir jānoglabā savu naudu Rietumos. Bet jo īpaši Krievijā, kur tiesiskums eksistējis tikai no 1917. gada februāra līdz novembrim.
Tur, kur nav likuma, kur autokrāts var nozagt vai atņemt cita īpašumu, viņa lielākās bailes ir no tā, ka Kanta kategoriskais imperatīvs varētu aizsniegt arī viņu – kāds viņam nodarīs viņam to pašu, ko viņš ir darījis, lai bagātinātu sevi. Tāpēc despota vienīgais glābiņš ir naudas transportēšana uz tādu vietu, kur valda tiesiskums. Londona vai Dubaija, Ņujorka vai Tallina - jebkur, kur Rechtstaat nozīmē to, ka cilvēki nopelna savu turību ar darbu, nevis ar zādzību vai izpumpējot tautai piederošus zemes resursus, kas ir tikai vēl viens netiešs zādzības veids.
Šis tiesiskums ir radījis mūsu pārticību. Mēs zinām, ka valsts nevar nelegāli atņemt mūsu īpašumu. Taču tas ļauj arī autoritāriem režīmiem uzkrāt nozagto bagātību un vajāt tādus cilvēkus kā Aleksejs Navaļnijs un neskaitāmus citus. Tāpēc, ja mums patiešām rūp brīvība, ir pienācis laiks mainīt likumus. Lielbritānijas likums par neskaidras izcelsmes bagātību, kas diemžēl nav plaši un stingri piemērots, ir jākopē un jāievieš tiesiskuma balstītos Rietumos. Ir jāaizliedz anonīmi čaulas uzņēmumi, kas, piemēram, atļāva Krievijas dižākās (ne valsts) mafijas dona Semjonam Mogiļevam pirkt dzīvokļus Trampa tornī. Jāievieš daudz stingrāki vīzu noteikumi un kontrole, lai neielaistu GRU aģentus, kas ierodas slepkavot cilvēkus Eiropā. Vīzu aizliegums jāpaplašina, iekļaujot tajā valstu un valdību vadītājus. Tā vietā, lai ļautu masu slepkavām brīvi klaiņot, mums ir jāsoda tādas Eiropas amatpersonas kā Austrijas bijušais ārlietu ministrs Mihaēls Špindalegers par iejaukšanos robežpolicijas darbā, atbrīvojot Interpola sarakstā esošo Mihailu Golovatovu, tikai lai iepriecinātu Krievijas valdību. Golovatovs ir apsūdzēts par trīspadsmit lietuviešu noslepkavošanu. Vai arī cits Austrijas piemērs, kad tās valdība bloķēja ES sankcijas liegt Lukašenko lielākajam aizdevējam Raiffeisenbank turpināt finansēt šo brutālo režīmu.
Korupcija ir izplatīta. Mūsu schröderizatsiya, mūsu Fransuā Fijons un Kārina Knaisle, mūsu Lipponens un citi, kas aiziet no valdības, lai saņemtu savu atalgojumu un strādātu tā sauktajās "neatkarīgajās" enerģētikas kompānijās, kuras pieder kleptokrātu režīmiem. Pārfrazējot Ļeņinu, mēs pērkam virvi, kuru autoritārie režīmi izmantos, lai mūs pakārtu. Mēs, nevis viņi.
Tam vajadzētu būt vienam no svarīgākajiem iemesliem, lai godinātu Alekseja Navaļnija drosmi. Viņš ne tikai atklāj, ka Krievijā valda groteska noziedzība un cilvēktiesību iznīcināšana. Viņš ir arī mūsu spogulis, atspoguļojot mūsu līdzdalību viņa vajāšanā, Krievijas atpalicībā un nabadzībā. Dienu no dienas, miljons pēc miljona eiro un dolāru nonāk mūsu līderu, banku, universitāšu, filmu studiju, politisko partiju un lobistu kabatās no mūsu atvērtās sabiedrības ienaidniekiem.
* Tomasa H. Ilvesa uzruna veltīta A.Navaļnija apbalvojumam. (tulkojums Artjoms Troickis).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!