Šodien šeit Varšavas drošības forumā mēs godinām Alekseju Navaļniju – cilvēku, kurš vajāts, apcietināts, piekauts, indēts un tiesāts par to, ka viņš ir nostājies kriminālas autokrātijas ceļā uz klasisko totalitāro valdīšanu. Viņa noziegums? Tikai tas, ka mierīgā ceļā, izmantojot savas tiesības uz vārda brīvību, ir izaicinājis režīmu, kur apvienojušies šturmētāju brigāde, varmākas un slepkavas.
Navaļnija stāsts nav jauns. Desmitgadē pirms komunisma sabrukuma šis stāsts ir atkārtojies atkal un atkal. Jozefs Brodskis, Natans Šaranskis, Aleksandrs Solžeņicins, Andrejs Saharovs un simtiem citus vajāja tā laika patiesā Mordora, PSRS. Tomēr ir arī atšķirības. Tajos laikos, kad es biju jauns pētījumu analītiķis un vēlāk arī Radio Brīvās Eiropas/ Radio Brīvības Igaunijas nodaļas direktors, mums Rietumos vismaz bija morāla skaidrība stāties pret slepkavām, uzrunājot mūsu valdības, parlamentus, visos iespējamajos starptautiskos forumus.
Palīdzot saglabāt šo morālo skaidrību, paradoksālā kārtā komunisti vismaz ideoloģiski bija pret kapitālistiem. Komisāri un Politbiroja locekļi diez vai varēja nopirkt villas Rivjērā, slēpošanas pili Sanmoricā, apartamentus ASV prezidenta debesskrāpī vai pietauvot savas 100 metru jahtas Sentropēzā vai Pirejā. Naudas ņemšana no totalitārisma pārstāvjiem pie mums tika uzskatīta par kukuļdošanu vai spiegošanu, par ko pienācās bargs kriminālsods un sociāls apkaunojums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!