Dagnija Blumberga: Kā izmantot vietējos un atjaunojamos energoresursus  (19)

Šis rudens daudziem nāk ar šoku par strauji augošām elektrības, dabasgāzes un siltuma cenām. "Latvenergo" informē klientus, ka elektroenerģijas cena Latvijā pēdējā pusgada laikā ir pieaugusi par vairāk nekā 250%, dabasgāzes cena ir sasniegusi vēsturiski augstāko līmeni, bet Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija apstiprina arvien jaunus siltumenerģijas tarifus. Komisijas apkopotā informācija liecina, ka straujāks siltumenerģijas tarifu kāpums šobrīd ir vērojams vietās, kur kā kurināmais tiek izmantota tikai dabasgāze. Vietās, kur siltumenerģijas ražošanai izmanto šķeldu un granulas, situācija ir labāka, izmaksas pieaug mazāk vai pat nedaudz samazinās.

Nepieciešamību energobilancē samazināt fosilos resursus (dabasgāze ir visplašāk izmantotais fosilais resurss enerģijas ražošanā) diktē ne vien cenas un vajadzība samazināt atkarību no ārējiem energoresursu piegādātājiem un apstākļiem, bet arī Eiropas Zaļais kurss uz klimata neitralitāti 2050. gadā.

Vai mēs varam samazināt fosilo energoresursu lietošanu un maksimāli pāriet uz atjaunojamiem resursiem? Jā, varam. Atjaunojamo resursu Latvijā pietiek, taču tie jāizmanto gudri un ilgtspējīgi, radot pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību.

Statistika rāda, ka atjaunojamo resursu izmantošana energosektorā pakāpeniski palielinās. Par galvenajiem atjaunojamiem resursiem tiek uzskatīta kurināmā koksne – šķelda, granulas, briketes, malka, koksnes atlikumi – un hidroresursi. Kurināmās koksnes patēriņa pieaugums skaidrojams ar daudzu katlumāju un koģenerāciju staciju pāreju no dabasgāzes uz šķeldas izmantošanu. Taču, lai arī siltumenerģijas un elektroenerģijas ieguvei ir nozīmīga vieta tautsaimniecībā, un Latvijā ir labvēlīgi tirgus apstākļi kurināmās koksnes ražošanai, tas tomēr ir produkts ar zemu pievienoto vērtību.

Pēdējos piecos gados ir būtiski mainījusies attieksme pret koksnes biomasas izmantošanu. Šobrīd mēs to vairs nevērtējam kā ilgtspējīgu atjaunojamo energoresursu. No koksnes vajag ražot produktus ar daudz augstāku pievienoto vērtību, piemēram, tekstilšķiedru liocelu, kam ir ļoti plašs tirgus ārpus Latvijas robežām, biodegvielu vai būvniecības materiālus. Enerģijas ieguvei būtu jāizmanto tikai zemas kvalitātes koksnes biomasa.

Izņemot koksnes biomasu no Latvijas energobilances, tā ar kaut ko būs jāaizstāj. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Vides aizsardzības un siltuma sistēmas institūta (VASSI) zinātnieki Valsts pētījumu programmas projektā "Latvijas atjaunojamo energoresursu ražošanas un izmantošanas ekonomiskā potenciāla novērtējums un politikas rekomendāciju izstrāde" (Nr. VPP-EM-2018/AER-1-0001) rekomendē daudz aktīvāk izmantot saules un vēja enerģiju, kas ir neizsmeļami resursi, bet Latvijā nepietiekami izmantoti. Turklāt šie ilgtspējīgie risinājumi nerada siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas ir būtisks Eiropas Zaļā kursa nosacījums, un atkritumus.

Speciāli izstrādātā sistēmdinamikas modelī, izmantojot liela apjoma datus, RTU zinātnieki analizēja dažādus scenārijus, lai noteiktu perspektīvākos virzienus. Datu analīze apliecina, ka jāizmanto saules enerģijas potenciāls siltumenerģijas ražošanā ne tikai individuālu mājsaimniecību vai atsevišķu uzņēmumu vajadzībām, bet arī centralizētā siltumapgādes sistēmā. Saules kolektorus var izmantot siltumenerģijas iegūšanai, bet saules paneļus – elektroenerģijas ražošanai. Apvienojot ar siltumsūkņu tehnoloģijām, siltumu varētu iegūt arī no zemes vai ūdenstilpnēm, bet nepieciešamo enerģiju siltumsūkņu darbībai – no saules paneļiem.

Latvijā ir starptautiski pozitīvi novērtēts piemērs saules enerģijas izmantošanai centralizētā siltumapgādes sistēmā. Salaspils pašvaldības uzņēmums "Salaspils siltums" 2019. gadā atklāja pirmo saules enerģijas staciju Latvijā – uzbūvēja saules kolektoru lauku, akumulācijas tvertni un šķeldas katlu māju –, bet šogad paziņoja par vēl viena saules paneļu parka izveidi, paplašinot saules enerģijas iegūšanas iespējas.

Pasaulē pieaugot pieprasījumam pēc saules paneļiem un kolektoriem, strauji attīstās pārklājumi, pieaug tehnoloģiju efektivitāte. Vienlaikus tās kļūst arī lietotājiem pieejamākas. Ja pirms gadiem pieciem saules paneļa atmaksāšanās laiks no uzstādīšanas brīža tika lēsts apmēram 15 gadi, tad šobrīd tas ir uz pusi īsāks, protams, ja izvēlēts atbilstošas jaudas panelis. Pie augošām energoresursu cenām, sagaidāms, ka atmaksāšanās laiks varētu kļūt vēl īsāks. Vidējais saules paneļu ekspluatācijas laiks ir 20 – 30 gadi. Turklāt Latvijas gaiss tiek uzskatīts par dzidru, līdz ar to saules paneļi mūsu klimatiskajos apstākļos nav jāmazgā, tā ietaupot vēl resursus.

Tāpat daudz aktīvāk nākotnē būtu jāizmanto vēja enerģija, liecina analīze. Ģeneratorus iespējams būvēt gan jūrā, gan uz sauszemes, kas prasa mazākas investīcijas. Tiesa, šobrīd vēja enerģijas projektu attīstītāji saskaras ar šķēršļiem un iedzīvotāju iebildumiem. Šo enerģijas ieguves veidu ieskauj daudz pieņēmumu, stereotipu, arī dezinformācijas, kas apgrūtina sabiedrības iespējas pieņemt izsvērtus lēmumus. Projektu attīstītājiem būtu vairāk jāveicina sabiedrības ieinteresētība un iesaiste, lai mazinātu tās pretestību. Pieaugot sabiedrības pieprasījumam pēc intensīvākas atjaunojamo energoresursu izmantošanas, arī pašvaldības kļūtu arvien atvērtākas inovācijām savās teritorijās. Šobrīd Latvija ir ļoti aizkavējusies vēja enerģijas attīstībā, salīdzinot ar kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju.

Viens no klupšanas akmeņiem saules un vēja enerģijas masveidīgai izmantošanai ir tās uzkrāšana. Šobrīd visā pasaulē liela uzmanība pievērsta arī akumulācijas tehnoloģiju attīstībai, lai varētu ērti un lēti uzkrāt no atjaunojamajiem energoresursiem saražoto enerģiju, tādejādi paaugstinot iekārtu lietderību. Akumulācijas scenāriju ir daudz, piemēram, saražoto, bet neiztērēto elektroenerģiju var akumulēt siltumenerģijā, var ražot ūdeņradi, ko dēvē arī par nākotnes enerģiju un kam paredz plašas izmantošanas iespējas arī transporta nozares dekarbonizācijā.

Pāreja no dabasgāzes uz šķeldas katlumājām un koģenerācijas stacijām Latvijā bija lēna un grūta. Šobrīd, kad energoresursu cenas kāpj, ir pēdējais laiks pārskatīt resursus, kas mums ir pašiem, un ieraudzīt to īsto vērtību, lai nākamās pārmaiņas būtu straujākas.